šodien ilze pastāstīja foršu lietu par viņas maziņo māsasmeitu zanīti, kā viņa saka dzīvnieku skaņas:


- kā saka sunītis?
- vau, vau!
- kā saka kaķītis?
- ņau, ņau!
- kā saka vardīte?
- fak, fak!

mans secinājums - vardīte acīmredzot ir ļoti dusmīga

augusts ir izaudzis tik liels, ka ar viņu var noturēt normālas, nelineāras sarunas. tas ir jocīgi, es taču 'pazīstu' viņu kopš viņš vēl nebija dzimis, un te pēkšņi jau tik liels. forši.
antons joprojām ir bezgala mīlīgs. viņš mani negaidīti apkampj diezgan bieži, neviens cits tā nedara, man gandrīz vai sagribējās raudāt no prieciņa, cik tas bija mīlīgi, kā mēs spēlējamies, un te pēkšņi viņš vienkārši apgriežas riņķī un apķeras man ap kaklu. un turas. tāds mazs, silts kunkulītis. tas bija lieliski.
es laikam katru trešdienu pirms mēģinājumiem tagad iešu pie ilzes, jo nebūs trešdienās skolas. (cerams) nopirkšu mondō, pasaules būvēšanas spēli, un tad mēs ar meitenēm to spēlēsim, un varbūt augusts arī.

visa cita ietvaros reklamēju šo filmu, gāju uz kinō skatīties jau sen, tā ir nenormāli kruta, gribas noskatīties atkal

Poll #18742 do you floss?
Open to: All, results viewable to: All

vai Tu lieto zobu diegu?

šodien brokastīs apēdu 4 konfektes un atkal aizmigu, pēc tam aizgāju uz pastu pēc sava sopiō un atgriezusies (pa ceļam gan mēģināju ieiet pie vecākiem, lai uzpēlētu ar tēti sopiō un atdotu mammai manas netīrās bikses, lai izmazgātos, jo man nav veļas mašīnas, bet vai nu neviena nebija mājās, vai arī viņi negribēja mani laist iekšā, tāpēc es vienkārši aizgāju prom) vēsā mierā uzsildīju veselu kaudzi dārzeņu, pieliku klāt sieru un heinz dorblu siera mērci, atvēru alus pudeli un ar laimīgu nopūtu apsēdos uz matrača pusdienot kopā ar džonu dogetu un skalliju. esmu laimīgs vecpuisis.
tagad man gribas tikai ar kādu uzspēlēt sopiō.

vēl es sapnī biju aizgājusi uz to folklōras kopu, uz kuru biju domājusi aiziet šodien, bet laikam neaiziešu, jo es sapratu, ka vizuālās anthro darbam deadline ir rīt, nevis pēc vēl vienas dienas, tātad iešu pie viņiem otrdien. sapnī tur bija viens kaut kur redzēts puisis, kuram bija ļoti maziņa koklīte, tāda divu plaukstu izmērā, ko viņš gribēja iedot man līdzi uz mājām un skaidroja, kā tur vajag iesiet kaut kādus mezglus stīgās, lai viņas nebūtu par garu un varētu spēlēt. viņš visu laiku bija šausmīgi smaidīgs un es jutos ļoti ērti un priecīgi.

varbūt man jākļūst [arī] par surdotulku?

eh. mamma tikko atsūtīja man ziņu, ka grib velosipēdu matilde. man, protams, prieks par entuziasmu un idejām, bet, ja godīgi, ja pirms pāris gadiem es vēl pati mudināju viņu meklēt sev velosipēdu, tagad es esmu ļoti skeptiska. viņai pat priekš staigāšanas lielākoties vajag spieķi (ne vienmēr, protams) un viņa patiešām ātri nogurst. tas, manuprāt, nav ļoti labs sākums riteņošanas karjerai. man ir aizdomas, ka tas būs kārtējais pirkums, kurš ar lielu blīkšķi tiks atrasts, sagādāts, vienu reizi iemēģināts un tad nolikts kambarī lai apput ar putekļiem, jo viņa sapratīs, ka nekur jau īsti tā ar viņu nebrauks. uz veikalu? nu, varbūt jā. tas vispār būtu neslikti. bet viņš ir trīsritenis, līdz ar to liels, līdz ar to ĻOTI grūti iedabūjams liftā (iespējams, pat neiedabūjams, manu vecāku mājas lifts ir krietni mazāks kā manējais). tas nozīmē - kārtējā lieta, kur viņa būs atkarīga no citu palīdzības, un es nojaušu, ka tas nebūs iepriecinoši un viņa drīzāk izvēlēsies patstāvīgi aiziet, nevis gaidīt, kad mājās būs brālis, lai nonestu riteni lejā pa trepēm.
ai, es negribu būt killjoy šajā gadījumā, tāpēc es mammai neko no šī laikam neteikšu, jo vienmēr jau var gadīties, ka nekas no šī nepiepildās, bet man ir sliktas priekšnojautas. kārtējais lielu sajūsmu pildītais plāns, kurš beigās novedīs pie asarainām histērijām par "es neko tāpat nevaru". un es tik ļoti negribu, tik ļoti, tik ļoti negribu. bet varbūt viņa nemaz to riteni nenopirks. vai varbūt nopirks un laimīgi mīsies apkārt pa pasauli, what do i know. tas būtu jauki.