eh. mamma tikko atsūtīja man ziņu, ka grib velosipēdu matilde. man, protams, prieks par entuziasmu un idejām, bet, ja godīgi, ja pirms pāris gadiem es vēl pati mudināju viņu meklēt sev velosipēdu, tagad es esmu ļoti skeptiska. viņai pat priekš staigāšanas lielākoties vajag spieķi (ne vienmēr, protams) un viņa patiešām ātri nogurst. tas, manuprāt, nav ļoti labs sākums riteņošanas karjerai. man ir aizdomas, ka tas būs kārtējais pirkums, kurš ar lielu blīkšķi tiks atrasts, sagādāts, vienu reizi iemēģināts un tad nolikts kambarī lai apput ar putekļiem, jo viņa sapratīs, ka nekur jau īsti tā ar viņu nebrauks. uz veikalu? nu, varbūt jā. tas vispār būtu neslikti. bet viņš ir trīsritenis, līdz ar to liels, līdz ar to ĻOTI grūti iedabūjams liftā (iespējams, pat neiedabūjams, manu vecāku mājas lifts ir krietni mazāks kā manējais). tas nozīmē - kārtējā lieta, kur viņa būs atkarīga no citu palīdzības, un es nojaušu, ka tas nebūs iepriecinoši un viņa drīzāk izvēlēsies patstāvīgi aiziet, nevis gaidīt, kad mājās būs brālis, lai nonestu riteni lejā pa trepēm.
ai, es negribu būt killjoy šajā gadījumā, tāpēc es mammai neko no šī laikam neteikšu, jo vienmēr jau var gadīties, ka nekas no šī nepiepildās, bet man ir sliktas priekšnojautas. kārtējais lielu sajūsmu pildītais plāns, kurš beigās novedīs pie asarainām histērijām par "es neko tāpat nevaru". un es tik ļoti negribu, tik ļoti, tik ļoti negribu. bet varbūt viņa nemaz to riteni nenopirks. vai varbūt nopirks un laimīgi mīsies apkārt pa pasauli, what do i know. tas būtu jauki.