šonakt sapņoju divus sapņus.

vienā mēs ar brāli kaut kāpēc bijām nīderlandes laukos apskatīt pārdošanā esošu māju. tā bija milzīga, visai grezni iekārtota, tik daudzas istabas. mūs neviens tur nesagaidīja, paši vienkārši gājām iekšā, staigājām apkārt, es atpazinu iekārtojuma formu no kādas citas ēkas, spriedām, cik šī varētu maksāt, un tad izrādījās, ka cilvēks, kas to pārdod, ir helvetica, un man palika kauns, ka mēs nemaz netaisāmies pirkt, jo mums nav tik daudz naudas. pie sienām bija sapņainas gleznas vai dubultekspozīcijas foto ar spokaini izbalējušām vējdzirnavām un tulpēm.

otrā sapnī gāju pa vecrīgu, un tur man pretī nāca kāds (sapnī pazīstams) jaunietis, pilnīgi noskrējies, pilnīgi izmocīts, nosvīdis, izģindis, un es nesapratu, kur viņš tā skrien. un tad pēc kāda brīža man tika iedots tāds kā kompass, kā barometrs, un pateikts, ka man jāskrien cik ātri un tālu vien varu. es īsti nesapratu, bet izrādījās, ka tagad man kaut kas dzenas pakaļ, un ir jātiek tālu prom. es domāju, ka varētu braukt ar vilcienu zilupes virzienā, sarunāt, palikt ciblā pie IM ilzes, bet tad izrādījās, ka viņa ir juglā, mēs sēdējām uz segas mežā tādā kā piknikā, un es rīvēju sieru un pētīju to "kompasu". tam bija viena sarkana adata, kura tiecās liekties uz kreiso pusi - ja noliecas līdz uz kompasa uzzīmētai līnijai, tad, acīmredzot, mans vajātājs ir klāt. tad pēkšņi biju kaut kādā pazemes autostāvvietā, kur kāds vīrietis pie stūres busiņam atgādināja, ka man jātiek tālu prom, un tikai pēc brīža es sapratu, ka viņš piedāvā mani kādu gabalu aizvest. pēc šī es kaut kā nonācu pie IM kolēģa imanta, sēdējām uz gultas un es šķiroju savu sarīvēto sieru, jo tur bija sajaukušies vairāki veidi, viņš mani cienāja ar ābolu un mēs smējāmies, tad atcerējos, ka jāparāda viņam tas kompass, varbūt viņš kā ģeogrāfs kaut ko vairāk varēs par to pateikt - bet, kad izvilku to no kastes, bulta tieši norādīja uz līniju, ka briesmas ir klāt, un pie viņa durvīm kāds klauvēja. viņš aizgāja atvērt durvis, viss tāds pārsteigts,bet es, panikā pat nepaņēmusi ne telefonu, ne maku, ne to kompasu, metos ārā pa logu, pa balkoniem uzrāpos pāris stāvus augstāk un ar liftu braucu lejā. lifts kustējās neticami ātri no sākuma, tādā kā brīvajā kritienā, ka es uz brīdi paliku karājamies gaisā pie tā griestiem, tad tas bija nobraucis lejā un es skrēju ārā now mājas, skatīdamās uz visām pusēm - nezinot, kāds izskatās tas, kas mani vajā - saprotot, ka ir jau tik vēls, ka visi pēdējie vilcieni droši vien ir palaisti garām un es nesaprotu, kur bēgt - un tad zvanīja mans modinātājs un es pamodos.