man ļoti patīk, kad filmā konkrēti sajūtu to, ka kino kā medijs sevi attaisno, radot kaut kādu iespaidu, ko citā formātā tik labi nevar/nav izdevies panākt. piemēram, lai gan filma "enduring love" pēc makjūena grāmatas motīviem, ko tikko ar pelnufeja noskatījāmies, kopumā man patika mazāk, nekā grāmata, es ļoti manīju, ka ir lietas, ko filmā (vismaz priekš manis) izdevies parādīt uzskatāmāk, jūtamāk, iespaidīgāk - piemēram to, cik creepy ir tas iemīlējušamies čalis, padarīt tiešāk uztveramu to spriedzi, kas rodas, mijiedarbojoties ar tādu apsēstu personu - nevis kopējā emocionālajā plānā, ilgtermiņa domās un sajūtās, ko, manuprāt, daudz labāk varēja just tieši grāmatā, bet tādos atsevišķajos mirkļos, kad aktieri aci pret aci izspēlē tās absurdās situācijas.