vispār, jāuzraksta taču.

tātad, pirms es braucu uz budapeštu, man bija piedāvāti divi konkrēti apgalvojumi par šo vietu: 1)budapešta ir kā vienkārši smukāka rīga, un 2)budapeštā tu jūties mazs, jo viss apkārt ir tik milzīgs. mana pieredze - neviens no tiem man nešķita patiess. ja neskaita izbraucienu uz budapeštas bolderāju (kaut kādu tur padsmito rajōnu tālu no centra; viņi, redz, kā prātīgi cilvēki, vietas nevis dēvē visādos jocīgos nosaukumos, bet vienkārši ir sanumurējuši), tad pilsētā jau nu ir ļoooooooti skaidrs, ka, lai nu kur, bet rīgā es neesmu. un, jā, viss galvenokārt ir liels un ļoti liels (četrstāvu mājas mūsējo sešstāveņu augstumā, sešstāvu - kā deviņstāvenes), arī ielas mēdz būt platākas, bet tas nav tādā nospiedošā veidā, kas liktu man justies mazākai, drīzāk tā, ka ir vienkārši vairāk vietas un plašuma. tā austrōungārijas vēriena sajūta ir visur ļoti klātesoša. milzu skulptūras uz ēkām, jo, nu, kāpēc gan ne; zelta mozaīkas, kur tik nav slinkums; ciku-caku-cakas un apaļi māju stūri, un daudzviet tas viss ir neatjaunots un mazliet noplucis, un tieši tāpēc tik dzīvs, ticams, iederīgs. tas over-the-top greznums visur ir it kā mazliet smieklīgs, bet nešķiet uzspēlēts. ja man pilsēta būtu jāraksturo vienā vārdā, es teiktu - šizīgi. bet tādā ļoti pozitīvā veidā. tur vienkārši ir tik daudz visa kā no visa kā, un kaut kādā mistiskā veidā tas gaužām labi turas kopā. šī laikam ir pirmā kontinentālās eirōpas pilsēta ilgā laikā, par kuru man ir skaidra apziņa, ka vispār es diezgan konkrēti jūtos tā, ka gribu tur aizbraukt vēl. un tam gandrīz nemaz nav sakara ar iespēju glaudīt sliņķi vai aplūkot milzīgu zilu balodi-panku viņu zōodārzā. man vienkārši patīk tās pilsētas sajūta.