protams, ja gribu būt līdz galam godīga un mazliet atrādīt tos minētos trūkumus - iemesls, kāpēc es no tādiem vājiem cilvēkiem tieši BAIDOS, nevis vienkārši saku, ka labprāt izvairos veidot tuvākas attiecības, slēpjas faktā, ka es tomēr arī jūtos mazliet vainīga par šādu uzstādījumu, ka negribu uzņemties tādu lomu, ko es tik labi varētu pildīt, jo mani caurstrāvo vecākajiem bērniem bieži sastopamā izkropļotā atbildības sajūta, un mēdz mākt doma, ka varbūt tas ir mans pienākums, varbūt man tādi cilvēki būtu pat apzināti jāmeklē un jācenšas viņiem palīdzēt attīstīties. bet tad es sev mentāli uzšauju pa ausi, atgādinu, ka draudzenes, draugi, mīļākie, mīļākās, tas taču nevar būt pienākums; atgādinu, ka es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, par kuru labklājību man ir jādomā; atgādinu, ka ir citas vietas, kur man šī pienākuma-palīdzēt-attīstīties sajūta BŪS jārealizē.
viss notiek pareizajā virzienā.