tas ir diezgan pagarš, bet manuprāt, tāds savdabīgi skaists gabaliņš no grāmatas par meiteni, kura piedzimst (un uzaug, protams) matiem klāta. bet tam, manuprāt, pat nav tik liela nozīme šajā stāsta daļā. eh, bērnība jaunība.

STARP DŪŅU ĒDĀJIEM

Mirabile dictu - neticami, bet patiesi: viņš ieradās atkal, šis puisis Arvīds, ne pirmajā dienā, kad es pēc tam nobastoju skolu, un arī ne otrajā, bet piepeši kādu trešdienu viņš atkal bija klāt, un šoreiz jau pirms es pati sēdēju uz akmens. Es to zināju, jo brīnišķīgā kafijas un ugunskura smarža mani sagaidīja, jau pirms biju nokļuvusi galā. Likās, it kā es uz sava spožā, sarkanā divriteņa brauktu car smaržu plīvuru - plīvuru, kas piesardzīgi peldēja man pār seju un aizslīdēja sāņus, un es nopriecājos, lēkādama pāri saknēm un ciņiem, un reizē mazliet nobijos, prātodama, vai man atkal vajadzēs doties melnajā, aukstajā ūdenī, tiklīdz kafija būs izdzerta. Un es uz šūpīgu mirkli apturēju velosipēdu, prātoju, vai man negriezties apkārt, bet, kā zināms, venter non habet aures, vēderam nav ausu, man tik ļoti gribējās kafiju.

Vai man gribējās tieši kafiju? Viņš tur sēdēja ar savu greizo, balto smaidu, atplauka man ierodoties, šai mirklī nocēla kannu no ugunskura, lai ielietu krūzītē, bija aizkūris uguni turpat kur pagājušo reizi un neizjauca kārtību uz mana akmens; es tevi gaidīju, viņš sacīja. Viņam līdzi bija tikai viena krūzīte, un mēs dzērām no tās abi. Un drīz viņš stāvēja manā priekšā gluds un brūns, tikpat gluds un brūns kā pagājušo reizi, un viņš aizveda mani lejā pie ūdens, lejā pie briesmīgā mežezera, un es ļāvos, lai mani ved. Tad viņš turēja mani zem vēdera un ciskām, smagi soļodams pa ūdeni, un ķērās pie kāda kūdras gabala (laikam jau ar trešo roku), cenzdamies iemācīt mani peldēt. Tas nebija īpaši veiksmīgi. Bet es biju laimīga, jo man bija draugs, brālis, kāds, kas mani uzmana, un es vairs nebiju viena.

Tajā dienā laiks bija labāks, un vēlāk mēs gulējām saulītē un sildījāmies, un es tā sasilu, ka kažociņš slējās uz visām pusēm, un viņš atkal glāstīja mani - piesardzīgi, vēl un vēl glāstīja matus, līdz es iesnaudos ezera ūdens un kafijas garšu mutē. Tad mēs devāmies mājās.

Kad pavasaris pienāca visā plaukumā un siltuma un skaidro debesu posmi kļuva garāki, mēs aizvien satikāmies šeit kā pēc slepenas pavēles, mēs nekad par to nerunājām; šad un tad kādā darbdienā, ja es pazudu, un diezgan bieži svētdienās vai sestdienu pēcpusdienās; mēs nekad par to nerunājām. Viņš tur bija, vai viņa tur nebija.

Es neatceros, par ko mēs runājām. Un, godīgi sakot, nezinu, vai mēs vispār īpaši daudz runājām. Man bija draugs.

Brīvības bailes ir saruna. Atceros, ka mēģināju dažas reizes lasīt viņam priekšā no grāmatas, ko biju paņēmusi līdzi, par Mezopotāmijas vēsturi vai Fibonači skaitļu virkni, vai kas nu tas bija, kas todien mani ieinteresēja; tādas lietas Arvīdu garlaikoja, un drīz viņš kļuva izklaidīgs, lai gan aiz pieklājības klausījās. Taču viņa skatiens klaiņāja pa koku vainagiem vai man gar žokļiem un kaklu. Labāk bija, ja es lasīju Kiplingu vai Konradu, kaut ko aizraujošu, kur bija notikumi, vislabāk uz kuģa un jūrā, esmu sapratusi, ka zēniem laikam patīk grāmatas ar sālsūdeni, un biju saratusi arī to, ka šim zēnam patīk ūdens. Viņš man iemācīja dažus peldēšanas stilus, viņš izvilka mani, kad grimu. Bet lielākoties mēs saules svelmē gulējām uz akmens un sildījāmies, un es nelasīju, un viņš neko daudz nerunāja, tikai skatījās uz mani, kad viņam likās, ka es neredzu, un es skatījos uz viņu un izlikos, it kā domātu, ka viņš nemana. Viņš piesardzīgi pieskārās manai mugurai.

Kad bija pagājušas dažas nedēļas, es kādu dienu saņēmos un ielūkojos Arvīdam acīs, kad viņš to darīja, viņš novērsa skatienu un tūlīt mitējās, nogūlās uz vēdera, aizvēra acis un paslēpa seju akmenī un rokās. Bet es redzēju, ka viņš nosarkst. Viņš locījās gluži kā sāpēs. Tad es pievirzījos viņam klāt, pagrūdu viņu tā, lai viņš gulētu uz sāniem, joprojām aizvērtām acīm, uzliku savas lūpas viņējām un sāku sistemātiski ēst viņa smaidu. Pagāja kāds brīdis, iekams Arvīds saprata, kas jādara, tad viņš pavēra lūpas.

Šis skūpsts ilga visu vasaras sākumu, kamēr skolas gads beidzās ar dziesmām, korāļiem un liecību izdalīšanu, un tagad man bija vienalga, un mēs vēl skūpstījāmies, tikai biežāk nekā agrāk, un pēdīgi es diezgan labi iemanījos peldēt, un drīz viņš piešļāca manu sauju ar baltu sēklu. Uz to bija interesanti nolūkoties, viņš kļuva dīvains un raustījās, pūzdams elpu matiņos man uz skausta. Bet kamēr viņš neatvēra acis un neviens no mums neteica ne vārda, bija tā, it kā tas nebūtu noticis un neskaitītos, un es varēju turpināt savus pētījumus.

Papīrs nesarkst, lapsa ir pastāvīgi sarkana aiz kauna par saviem daudzajiem nedarbim, es pati esmu nenosakāmā krāsā, bet, lai kā es to grozītu, doma par šīm nedēļām nodreb manī kā mazs lapsēns, un es domāju, ka nav citas mīlestības, tikai pirmā. Toreiz es to nezināju, zinu tikai tagad, ko gan es domāju? Es domāju, ka viņam patīku, viņam šķiet, ka esmu skaista, lai gan skaists ir viņš; es laikam mitējos domāt, pavēru muti, pievilku viņu sev klāt, lai viņš sajustu manu mīkstumu un manu iekāri. Aizverot acis, es redzu tikai šīs pavisam vienkāršās, vienkāršās ainas, un sarkanā lapsa spārdās manī; es nezinu, kas gan šajās ainās varētu būt tik īpašs, zēns un meitene pie mežezera, slapji no ūdens, viņi dara, kā daba liek, viņiem dabiski sāk niezēt dažas vietiņas, un, par spīti tam, ka meitenei ir kažociņš, viņi abi ir kā zvēriņi, vai varbūt pusotrs zvēriņš, un, ja viss būtu bijis citādi, tad viss būtu pavisam parasti. Viņa ar laiku varbūt saderinātos ar šo zēnu, ko gan es zinu.

Ja neņem vērā lasāmvielas trūkumu, tagada atskatoties uz Arvīdu, es redzu stipru, simpātisku, varbūt mazliet garlaicīgu, bet uzticamu un draudzīgu zemniekpuisi. Toreiz es redzēju tikai viņa skaistumu, gludo, stiegraino augumu, zilo smaidu, raupjo, tīro mēli, slaido locekli, kas trīsēja gluži kā sāpēs, no kurām viņš nevarēja atbrīvoties un kuras es viņam atņēmu, kas vēlējos. Tajā vasarā es to visu uzsūcu sevī, noreibusi, neprātīga un tāla, it kā īsti neticētu notiekošajam. Es arī nebūtu atradusi tam vārdus. Ir tikai šie brīži, šīs ainas, šie klusie mirkļi ar muti un locekli. Un viņš jau nu nepavisam nebūtu atradis tam vārdu. Viņš, šis Arvīds, vispār nebija nekāds runas vīrs, viss, ko viņš teica, bija vienkārši un godīgi, bet es biju pilna vārdu, kā toreiz tā tagad, pilna mēmu vārdu un skaļu vārdu, grūtu un svešu. Viņš nespēja tajos klausīties, tāpēc es tos neteicu. Tomēr tie manī plūda, kā toreiz tā tagad. Ja viss būtu bijis citādi, tad viss būtu parasti. Ja viss būtu bijis citādi, viss būtu pareizi.

Lai gan reiz Arvīds man atklāti un tieši pajautāja, kā es tāda esmu kļuvusi. Viņš sēdēja uz akmens, ielicis mutē salmiņu, apģērbies; bija apmācies, mēs prātojām, vai ir par aukstu peldēšanai. Es neaizmirsīšu pelēkos vasaras mākoņus virs pelēkā akmens, neaizmirsīšu šo dienu.
"Kļuvusi?" es atteicu. "Es nezinu. Laikam tā vienkārši notiek. Acīmredzot tikai retu reizi. Es tāda piedzimu."
Arvīds pamāja ar galvu.
"Ļaudis runā, ka, tevi gaidot, tava māte skatījusies uz vilka bildi," viņš sacīja.
Es neatbildēju. Raudzījos lejup uz mūžīgo akmeni. Pelēku un klusu.
"Tā saka?" es īsi atteicu.
"Bet es tam neticu," Arvīds piebilda tajā pašā mirklī.
"Tā nav taisnība," es sacīju. "Mums pie sienas nekad nav bijis vilka bildes. Turklāt es varu pastāstīt ko tādu, ko tu nezini, visiem bērniem mātes vēderā kādu brīdi ir bijis kažociņš, tikai es savu neesmu zaudējusi kā visi pārējie. Tas ir iedzimts sindroms," es svinīgi sacīju. "Ļoti, ļoti rets."
"Ak tā?" Arvīds gari novilka. Apdomājās. "Tad tā tas ir," viņš piebilda. Vairs neko neteica. Man patika, ka viņš neko vairāk nesaka, bet apdomājas. Arvīds izstiepa roku un pieskārās man. Pasmaidīja. Brīvības ienaidnieks ir saruna. Man no maiguma pēkšņi pārskrēja trīsas. No maiguma un vēl kā cita. Mēs, protams, izpeldējamies, lai gan bija auksti. Vēlāk, kad mēs sildījām viens otru un viņš gulēja man virsū un skūpstīja mani, es piepeši aptvēru, ka nav jēgas nogaidīt, vairs nav iemesla, kāpēc lai viņš mani pilnībā neiepazītu, es izpletu kājas, mazliet pakustināju viņu, uz augšu un uz leju, un tūlīt, vienā garā, mūžīgā, īsā, plūstošā mirklī viņš bija dziļi manā mīkstumā, kur viņa sāpēm, kā es tik skaidri to izjutu, bija mājvieta.

Natura abhorret vacuum, daba necieš tukšumu, tas ir tik patiesi, un pārējo izdarīja pati daba, dabiskā veidā, dabiski, un pavisam drīz viņš sniedza man baudu, un tad vēl vienu reizi, vienkārši piepildot manī šo tukšumu, ko es patiesībā nicināju, pati to neapzinādamās, un tad viņš bija mans kumeļš un mans puisis, es skaidri atceros, ka tā nodomāju. Viņš bija mans princis, kas beidzot atdzīvojies un iznācis no akmens sapņu pasaules. Bet brīdī, kad Arvīds saspringa tā, ka es sajutu viņa sāpes triecamies man gandrīz līdz hipokampam, viņš kaut ko nomurmināja, dažus dīvainus vārdus, toreiz es par to nedomāju, bet apķēru viņu ar rokām un kājām, kamēr viņš beidza un beidza. Viņš būtu varējis čukstēt, ko vēlas. Jo es čukstēju, ka viņu mīlu.

Kad aplūkoju šīs ainas un manī gluži vai trīc mazs zvēriņš, es redzu viņus abus mazliet vēlāk, it kā būtu pagājuši divpadsmit mēneši vai nieka divpadsmit minūtes, bet viņš ir paspējis nosalt, mazliet dreb, notupies un ar rokām apskāvis ceļus, kails un kārns, un piepeši pilnīgi balts, un viņa sēž un gandrīz vai mierina zēnu. Skatās uz viņu ar acīm, kas brīnās un klausās. Tas ir savādi. Viņa noglāsta zēnam muguru, viņš nodreb. Viņš izskatās tā, it kā grasītos raudāt. Viņš ir satriekts, to taču viņa saprot. Bet ir arī vēl kas cits. Tikai pēc brīža zēns to izteic, čukstus, bailīgi, noraizējies, piepeši tik jauns; vai no tā var rasties bērni, viņš jautā, un viņa ilgi noskatās uz zēnu; nevar īsti noprast, ko viņa domā, jo viņas seja nav no tām, kurās var nolasīt tādas lietas, bet man šķiet, ka viņas acis pārvēršas. Tā laikam būs izskatījies, it kā tajās ienāktu ēnu straume. Viņa iekož apakšlūpā, tad pačukst savas zināšanas, manai sugai laikam nevar būt bērnu, tā no dabas iekārtots, un pēc brīža zēns nomierinās, atjēdzas, atgūst Arvīda krāsu. Un drīz viss ir kā iepriekš, vai gandrīz kā iepriekš, un viņi skūpstās. Un drīz viņš grib atkal, tā no dabas iekārtots, un šoreiz viņi ir mierīgāki un pamatīgāki, un acis ir vaļā, un to darīdami viņi smejas, jo viņiem patīk piepildītais tukšums. Un viss ir kā agrāk, bet viņa domā par to, ko zēns čukstējis pirmajā reizē, un vairs nečukst, ka mīl viņu.

*

//Eriks Fosness Hansens, "Sieviete lauva"