akdies, akdies, akdies, satriecoša izrāde, lielu daļu laika pavadīju ar dažādu emociju izraisītām asarām acīs, tur bija visa kā tik daudz, tik daudz.

arī dažas lietas, kuras, visdrīzāk, tur nebija īsti domātas tā, kā es par tām jutos, piemēram, man radās šausmīgi daudz asociāciju ar bērnību, visas tās kuģīšu lietas un otra celšanas ar pēdām gaisā dēļ - šo gan noteikti arī stimulēja fakts, ka tas otrs (brālis) sēdēja turpat blakus.

uzreiz arī pamanījām ārā sēdošo puisi (lai gan tā līdz galam ar izrādes nosaukumu tas sasaucās tikai pašās beigās), un visu laiku izrādei cauri vijās tā doma, sajūta, ka te viss kas notiek, mēs skatāmies, piedalāmies, un tur ārā kāds ir, kuram ir auksti un nekas no tā visa netiek, jo sevišķi tajā brīdī, kad visi dejotāji sadalījās pa pāriem, un viena meitene palika viena pati, skatoties ārā, uz muguru pagriezušo puisi - kad būšana ārā kaut ko maina ne tikai pašam tam ārā esošajam.
tas viss, ai, nu, bāc.

nu, un nevar jau neatzīmēt, ka forši būt situācijā, kur lūrēt uz svešu cilvēku ķermeņiem ar nepiedienīgu intensitāti man ir visas tiesības un pat neskaitās īpaši nepiedienīgi, haha.

kārtējā reize, kad jānopriecājas, ka esmu cibā, jo bez elpa ieraksta un bildēm man diez vai būtu izdevies šo nepalaist garām, tā ka vēlreiz paldies!