vakar aizgāju uz dārzu. varbūt nevajadzēja...
nozagta pēdējā fujene... sakņu renkuļi vien mētājas bedrē. nozagta arī viena pupiņa. pupiņas sēklas ta ēdamas, ja māk apstrādāt, bet vispār indīgs augs. pie tam vēl viengadīgs. sēklu vēl nebija. es par vēlu iesēju. augam bija tikai smukas tumši lillā lapas. vēl nebija dabūjis naktssalnas un nosprādzis. nu kuram idiõtam vajadzēja??? ko jams ar to līķi darīs?
pat puspuvušu dēļu beņķīti aizstiepa. nebiju es to ar milzu ķēdi un kūteni pie ozola pieslēdzis, jo es jau biju sācis domāt, ka to ir ugunskurā jānokurina... bet kamēr vēl var piesēst un zem manas pakaļas nejūk ārā...
tagad es domāju, ko tādu nākamgad sēt un stādīt? pašreiz domāju par vella rutku un jamā ābolu. bet arī tos tak varbūt nospers, jo pagājušajā gadā driģeni ta man nozaga. it kā pats nevarētu grāvmalē izrakt. vajag no manas dobes. ķēms tāds!
tā nu man šite neiet... |
visu laiku apkārt bija pamestie dārzi un tur atvilkās tikai no tuvumā esošā dārzu kooperatīva jaunieviesušies dārznieki. bet tikko kā ir izbūvēta iela, kas iet tieši gar mana dārza robežu. krūmus, kas bija dārzam priekšā ielu būvējot nošķūrēja. tā kā tagad mans dārzs ir kā uz delnas, bet tā kā tā fujene bija ar zālēm apaugusi, tad jaunie klaidoņi vēl nevarētu būt pie vainas. bet kas tur notiks nākamgad... nestādos priekšā.