ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, September 28th, 2007
| Time |
Event |
| 12:02a |
Par restartu
Vakar ieslīdēju grāmatnīcā, lai izpildītu sev doto solījumu izlasīt "Noziegums un Sods". Pēc ilgas stīvēšanās klasiskā literatūra zudēja kārtējai burleskai, kura iegūla rimi maisiņā līdzās diviem baušķiniekiem, pārsimts gramiem pistāciju un aknu pastētei.
Šos pēdējos divus vakarus esmu skrējis līdz ar atvaļinātu CIP aģentu cauri četrsimt sešdemit lapaspusēm slaktējot sliktos, cīnoties ar Baltā nama sazvērestībām un mistisku baktēriju kas atceļojusi uz šo grēcīgo zemi pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu ar asteroīdu un tagad pēkšņi sadomājusi pamosties. Viss kas bija, ij jaunāko tehnoloģiju bezpilota spiegošanas lidmašīna Predators, melnie bezskaņas helikopteri, Glock pistoles un varonīgas rīcības glābjot mīļoto no psihopāta manjaka ķetnām. Vārdu sakot samudžināts un inflantīls sižets īsteni manā garā.
Izlasījis pat pēcvārdu un autora pateicības bērniem, kuri nav traucējuši viņa darbu, ierāvu divas šeibes un tagad gaidu miega feju. Jāatzīst, ka nodevīgā palaistuve kaut kur kavējās un tamdēļ esmu spiests izklaidēties atgremojot Jums, mani dārgie lasītāji, kārtējo sviestu no sērijas - šodien paēdu, padirsu, neviens mani nemīl un nesaprot vai labākās žanra tradīcijās pasūroties par nepanesamo esības vieglumu.
Tā lūk, sušķi mani mazie. Ja neaizmigšu tuvākajā laikā apsolos nomurmināt vēlkautko. | | 11:03p |
Par bļaģ!
Tātad, šodien apmeklēju sabiedrisko pasākumu, kur alkoholu korporatīvajiem klientiem izsniedz pa velti, kā arī, ja izmanās, var paspēt pakampt kumosu no kopgalda, kur visi PDz un Patiesās Dzīves varoņi grūstās kā nepaēduši. Neliegsim viņiem to prieku, un ne par to ir stāsts!
Stāsts ir par to, kā es sevi meklēju. Joprojām.
Tā kā pēc kafediskorestorānbāra apmeklējuma vienpadsmitos naktī es neklīstu ar rimī maisiņu kurā atdusas baušķinieks da zemnieku šķiņķis plus aknudesa un neizskatos pēc viegla upura skumbēkiem, man neatliek nekas cits, kā mēģināt uzprasīties pašam.
Tas vispār ir jocīgi, tiešām jocīgi, lai cik grupveida kautiņos neesmu piedalījies, vienmēr esmu izmucis sveikā. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kur "ade-abe-nomas" vai huj viņ zin kā to sauc dēļ esmu atgulējis slimnīcā un vēl iedzīvojies plastmasas gabalā deguna vietā, bet tas tā.
Nu ja, vārdu sakot, pieredze maza.
Tā nu es atkal šļūcu pa Grīvas masīvu, piestāju BIBLIOTĒKĀ, ar vēlmi padiskutēt pa būtisko. Bibliotēkas apmeklētāji nedaudz sašuta, bet tajā pašā laikā, tā vietā lai nospārdītu, novērsās un teica:iģi ka pacan domoj, zaftra vstreķimsja, pohmeļimsja, podružimsja. Pieļauju, ka pilnīgas intoksikācijas apņemtus cilvēkus viņu kodekss neļauj aiztikt. Bet es centos. Tā vietā stāstīja ka fsjo buģet horošu un tagad pis mājās.
Esmu atpisis mājās, un piedzīVojis atklāsmi, ka manā tupšanās procesā es neeju pēc plāna. Man vajag atsēdēt obizjaņnīkā, sastrīdēties ar visiem un finālā pamosties kailam ielas vidū. Tā vietā vietējie urlas aizsūta mani mājās. Hujova.
TAgad iedzeršu un pārdomāšu altrnatīvas DZĪVNIEKAM! |
|