Viena lapa - Post a comment

šķīstītā velēna bizantijas statne izliekos ka neko nezinu par to ka saule ir apgaismojusi manu bērnību esmu taurenis un nemaz neliekos ne zinis par savu sauli tai visapkārt ir bērni un tajā atrodas deģenerātu reaktors kurā sadedzina sauli un iegūst neko kas būtu pārpalikums no saules dedzināšanas rezultātā atgriežamies pie izejmateriāliem kuri nu ir izlietoti pie izejdarba un mēneša garumā saules vietā spīd armanjaks un viņš ir tik tēvišķs šis saules sargs un tas ir vienisprātis nolemts ka zem sarga var atrasties trīs zaķi vienlaicīgi no kā mēs varam secināt ka kinētiskās smiltis ir saberztas tās tiešām nav tik dīvaina pārādība kā laicīgā baznīca kura uz bazalta bluķiem ir savilkusi visu savu iezīmi iekurinājusi lokus citronis sāļus riekstus laimus un us karogu kurš tagad plīvo ar atšķetinātu pavedienu un norāda uz saules pinumu deniņos uz acim starp acīm un acābolos kā nikotinizētu jonu pārsālītu anodu katodu un tā tālāk līdz acis aizlīp ar libido statīvu un vispār no šīs gleznas mēs varam secināt ka nekas nav tik durvvirs kā šis erceņģelis uz mana pleca kurš man stāsta pasaku par cinka serdi zem sēdvietas sakustas ērmotas vienības tās būs blakusparādības no cūku cirka un tagad ar šo atvāzto galvu skatāmies iesālītā iekšās un redzam tur paveramies durvis kas bez savas mitas nevar tik viegli rotēt ap eņģēm tāpēc tajās nu eņģēs taču var ivritā izlasīt sienas rakstus kas ir tāds kā gotjē papīrīts kurš rotē ap savu pagarinātāju sakot pigs pigs un visapkārt bērni spēlē kariņu un tas izkristalizējas līdz atomreaktora ģēnijam kurš par perelmana papīriem saņēmis tūkstots dolārus lai gan viltojums nav pierādīts tomēr atskabargas māgā liecina par pāridarījuma sālījumu tāpēc šajā peregorikā vajadzētu mazliet paprikas itāļu asinis un sainīti ar sviedriem ko sviežot gaisā nonākam līdz sviestainam galdam tik virsma tā ir sviesta klāta ka ierodoties galvenajam sviestam un riepām čīkstot saprotam no ka no saragosas bandas ir palicis tikai līmlente un balts papīrīts uz kura čurkst olas un uz kura čurā sālsbarība it kā tai māgā būtu sameties mezgls un tas tagad rautu vaļā visu slūžu uz kuras sēdošais džonsona kungs ir kuģa kapteiņa ādā ierāpies un rāvējslēdzēju pār gumijniekiem aizvilcis kā aizkaru aiz kura sākas taciņa tik basa ir šī kāja kā šī pasaule mīņājas kā atrvilcienu norijusi nevar saprast savu pasaciņu nedz arī paciņu prezervatīvus pēj aptīt ap pirkstu jo tā ir tika maiga šī liegā leģenda par brēcošu bērnu kurš uz kuģa uzsēdināts un palaists pa straumi rīt nēģerus un tie nāk teciņiem vien un nes visas savas bagātās radu ciltis uz paplātes gandrīz vai bet ne tik ļoti piemīlīgi kā leopardi kuru ādas ir tagad īpaši iecienītas tirgū tur pārdod arī putnubūrus ar ciprešu kauliem rakstainus pulksteņus ar ametistu iestrādātu rokā un klātbūtnes čūskiņas kas pret kauliem rīvē redīsus un mefistofeliskas ciskas ārkārtīgi daiļas čībiņas un čurainus kreklus mutautus ar patafona attēliem un apgānītas kapavietas sainīšus ar karietēm metamfetamīna kuvaldas un tautskābes visai plašs sortiments un tā tālāk tas viss sīnusos un sinusoīdās kā pletne trāpa pa pieri it kā tu būtu mušas brūte un it kā tavas spailes būtu sakampušas akordeonu un to mocītu.