|
Gimiks Strunhauzens iesēdās apsildāmā sēdeklī, kas viņu apspļāva ar plazmu, paņēma pēdas rokās, paņēma somu zobos, pirkstos paņēma reizrēķinu, sarīvēja ķiplokus, iešņauca bumbieru sulu, uzmeta kauliņus, rezultātu piefikserēja, ļaudis klausās, sanācija, apspriede, kūdras vālu smagums pieguļ pie gramstes pieguļ pie odekolona spoguļiem odiozi kā Karpovičs piesit pie enkura te mēs stāvam un te stāv obelisks parapsiholoģiskais trenniņš redzēt tumsā to, kas ir sapiņķerēts izejas datos gali ūdenī, ūdens glāzē, glāze saunā, sauna Cimzem pie kājām, sasper to veidojumu, tas nav vienkārši kleperis, kas rakņājas pa kabatām, tas ir asns, kas grib sevi sasniegt ar visu, kas bļodā skalojas, ar mutes zobratiem, smaganu pulksteņiem, viss pilns ar pīlēm, kā saprast ciklonu, nekā, stāvi kājām plati, turies pie sarga pret vēju, pret salu, pret apledojušu omulību, pret opeļa gaisa spilvenu, pret matērijas garozu lokanu, leknu un paviršu, kā atstājot iespēju atspēlēties šķīvim. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
