Viena lapa - Post a comment

un uz mundruma stāvēja cīsiņš garenos šortos un lēkājošā birkā mēness viņam rādīja uz cīčiem mēness viņā raudzījās ar grābekli un miestiņš bija tāds tīriņš lai neteiktu ka skubadū bija tāda kā klaigājoša antresola birstala un mēs bijām viņā raudzīties raudzījušies un tad skatīties skatījušies un tad runāt runājuši nebijām bet klausīties klausījušies bijām un tad mēs viņam teicām tā, ka lielas lietas nerunā tās nodod savu maiņu mums mazajiem antresola blusiņiem un mēs arī skaitījām līdzi to pantu un taurējām globusā mēnesnīcas baudas un taisījām urbumus metāmies kopā sapirkām dzērvenes sprāgām kokos smējāmies ar leikoplāksteri metām pār kokiem tie visi bija mūsu draugi un tagad salipuši kopā kā skudras ap manis paša raudzētu augu topa skolā mēnesnīcas rozes raudzījās es klausījos tu runāji bet viņš tērgāja skumji palika no skatlogu pogām mēness raudāja mēs klaigājām bet viņiem nebija roku tāpēc viņi rādīja mēli un brēca nelabā balsī uz paši savu rda kompozicionālo kultūras mijkrēsli un nekad nepiecēlās kad uzstājās publika mēs viņiem visiem maisos devām līdzi pelavas un viņi atnesa tukšos maisus un apsēdās uz viņiem minstinājās un tad gāzās lejā pa krauju un klunkuroja pretim braucošam vilcienam un nemeta kulaku krūmo bet pacēla to augstu pret gaisu un taranēja svelmaino sauli kura bez apdares bija palikusi kaunā un tik stenēja un tusnēja un beidzot mani sadedzināja salmos un kūrortpilsēta palika par mēmu govi kurai nekas likvīds vairs nav aktīvs bet tikai likopodijs plāksteris kaut kur klīst pa mansardu un lejuplādē bildes ar mājām un staipās pie redeļu žoga un klukst kā putojošs motors un rotors un kāds tur vēl kulturologs bez sava sniedziņa palicis klimpu vilcējs ar lokomatīvi kabatā zirdziņš.