Viena lapa - Post a comment

Šodien skatījos uz saviem zābakiem man tāds jautājums, kāpēc maita netiek nosodīts vairāk par to, ka viņš ienes valodā kapitālisma terminus. Ir vēl tāda vesela stulbeņu grupa, kas vienkārši kakā ar degunu tādi kā martcore, indulgence, unpy, barbala, vedjmah vispār jau katra nepatikas līkne redziet kā zinātniski izskaidrojot pašsaprotamo var nonākt pie apgāzuma, pie pestīšanas armijas prasa naktsmītni tāds indivīds kā tu, tu raudi cauru nakti, lai gan es pa nakti guļu, bet stereotipi ir stipri, ka naktī kaut kas notiek, kā būtu atbrīvojies no važām, piemēram, tēja laikam labi lieto vārdus, bet nevar izturēt, ka viņa ir aizvainota, tad vēl virginia_rabbit ir visu laiku šūpulī, un man ir apnicis visu laiku just žēlastību, es jau jūtos kā žēlastības māsa, lai tikai visiem būtu labi, un dusmojos es par to, ka viņi ir stulbi, tie mani dusmu mērķi, kāpēc viņi nekustas, kā var tik viegli notēmēt, es paņemu karoti un eju uz fabrikas restorānu, lai gan ir bijis pasaules gals un tagad ir veistlends, var gadīties, ka pārtikas krājumi tur ir. Eju pa ķīšupi vai zaķusalas krastmalu vai kā sauca to vietu, kur zaiga gaile terasē ielēja vēl vienu krūzīti un teica savu runu, kad visi diegabikši klausījās abos daugavas krastos, kad atskanēja šī balss visa gailene (lasīt planēta) sasaucās ar mūsu priekšstatiem par labā un ļaunā satuvināšanos.

Ir vēl tā, ka man nav interesanti iedziļināties visās profesionālajās jomās, kas saistās ar katru indivīdu. Kā es varu kvalitatīvi domāt par cilvēku, ja man vispirms ir trijās minūtēs jāizstudē viņa profesionālā izglītība, tad vēl jāaptver visa viņa pieredze, lai gan protams cilvēks ir tikai bitums uz erceņģeļa spārniem, kas to bitu nokratīs, uzraujoties uz atombumbas būtības jeb kaut kāda sprādzienu dieva, kurš to vien tikai dara kā kuļ ar saviem žestikuliem visumu te vienā vietā te citā un vairākās vienlaicīgi, kas tomēr mūsu nožēlojamajām kapacitātēm nozīmē mūžīgu dzīvi prātam aptveramā apkaimē, kur visi ir likti un visi arī tikšķ tik stiklu tik vienpatības šajā ezerā. Es tiešām gribētu redzēt ūdens grožus pāri tam mauriņam, kurā sēdēj vietniekvārds „tu”, kurš šobrīd ir apcietināts uz tādu aizdomu pamata, kas liek spert soli visā mīles un pseidomīlas lirikā un aforistiskā rijā, kur tad arī glabājas mīlas priekšmetiskums. Lai vairītos no sloga, ko rada pretmīla, mēs raidam savu ainavista skatienu tikai vienā noteiktā veidā, kurš ierobežo šo sanipedstaciju ar savu vieliskumu, savu pārskatu pār pašnāvnieku mežu, ja tajā kāds ir nokļuvis kļūdas dēļ jeb erodicētos līdz lievenim līdzīgam līmenim kā stabs, kurš ir pārāk garš, lai tajā uzkāpušajam būtu kādas cerības tikt lejā lēnāk par kritiena ātrumu vai arī ugunīgo pieskārienu jūgā viņš nopūs ātrāk kā ātrgaitas kuteris var sevi saskatīt zilās vaļa acīs.

Dienu no dienas es sevi pieķeru pie domas, ka ne viss ir aprobēts kā stagnācijā ielavījies dīleris būtu varējis savervēt mūsu specdienestā kādu gūsteknim līdzīgu aiz laba prāta nākušu pāri līķiem un derībās slēgtu roku balstījis mūsu kārtībniekus ar lieliskuma devu priekā vārtīts un nēzdogā būtu bez sava liriskuma kaut kur kapličā tranšejas mētelī bitumu mutē un plaiksni uz sejas jau toreiz viņš mēdza mūs saukāt par atmodas kuveitu, mēs pat bijām viņam nolīguši atbildīgu pīpersonu un viņi tad arī bija tie kruzuļi, kas daiļoja amonija sāli viņa kārēs un kāzās jau iepriekš pabolījušies iekš stereotipiskā kalaidoskopā virzītā baltu ķēniņa.

Sākumā bija punkts
Un viņš bija bāls no ziemas.