Viena lapa - Post a comment

kas te uz poda pjedestāla trīs galvas skatās kā gaisa pūķa cepurē tam būtu kopējs augums, tas jau centrālās acs apkopojums, ja meklēs, tais līkumos būs starp galerijām viens lietavu attēlojums, ko tas viss novedis līdz koku saturētājam ar četriem žuburiem. kā vēl lai to nosauc, kad no vienas pintes laika grabekļi sasieti pincetēs. jūs ievērosiet, ka no virsslāņiem ir gājis tālāk šis žuburainais laiks kā apstāklis, kam piemīt izgulēta daba. gaidiet vien šo straujo tempu tautiskajā ornamentā. tekstu teksti rakstu raksti izgaismotas ovāles. jūs jautāsiet, vai nebij tas no viena poda nests pār tilta atliekām kā grābekļi tie ķeras apkārt, redziet, tas ir stabili, ka acs ar plašo atveri uz akmens grīdām lielo bluķos sautējas, tai pašai sava dominance, tai augša platāka par leju. ielejiet viņam pienu uz svara, jo šī ir naksnīgā rīga. gaidiet, kad augšup vērstie pret lejup ejošiem saskaitiet, cik dāsni tas iemanto ovālu. jau laika sprīži gaidīt gaida, izliekas, ka nesaprot. jā, izliecies, ka nesaprot, tas taču visiem ir skaidrs. jau no dobjās skaņas vien viņš laikus palaidis ir vaļā, lai ritma skrejceliņa bīde ir saistīta ar astrīdu lingrēni. aizveries, līme, šis adhesīvs, šis bērza mizu darvas kalns, kas atnests skaidu briketes lai dāvā šiem ziepju burbuļiem un gaismas kalniem, ko tas fuko dāvājis ar papīru. zīmē līknes, tās jau nes šo darbības vajadzību. var taču redzēt, kad aizklīdis neceļos, tas taču skaidrs, ka neko tur neatradīs, bet ja atnāks pārbagāts ar mantu un ar ceļojumu garu rūdījies kā daudzšķautnains sātans tas apgabala tiesnešos reiz raisīs apbrīnu un vēsturē tas paliks cakains tam taču savas atmiņas žēl, tas liksies kā gulētājs rakstītā vārdā un hronikās un anakondu ādās tā pēdas paliks vēl ilgi pēc neolīta. jūs jautāsiet, kā virtuvē jums sokas, un redzēsiet, kā starpās vārdi birst, un redzēsiet, kā skaitliskais ir beidzot rimis, miertiesnešu kabatās ir jauna rimba mesta. ko domājies šai acij cauri iziet. kā vienā pusē cikls trīsgavains, tā otrā daudzstāvu kompleksi ar arhitektoniskiem balastiem kā masīviem betona saberztiem acu graudiem raugies garām tie sauli nes un gaismā pārvērš dzīvi, tie ir mūsu akordeonisti, kas jumta korēs sēž un tāsis plēš, aiz nāsīm vienmēr iesi līdzi tiem uz kubla klanu tai devītā mēnesī hubba bubba laikapstākļu mērnieks pienāks pateikties par piena sēni un svecē iezīmēs sev ceļa strēli, kam ar aprobežoto gandarījumu nav itin nekāds gājiens paredzēts, ja vien tam savas sejas žēl un staipīgs romantiskais ganiņš izliksies par robespjēra suni, tad redzi, zini, tauta skatās pulkstenī, jo tūlīt sitīs lielais notikums un papīri kā gliemeži pār vāzēm kritīs, tās visas siltās vietiņas, kas lēni slīdējušas pāri, taps apspīdētas rozā gaismā, jā, tieši līmlente tad prominenti jās pa robertštrāsi pretī domam un laika ziņā iekapsulēts tārps ir izrāvis sev akvalanga šprici, lai tauta saprot šaubu līknes, kad lodāmura gausais skausts ir piekūnam kā petrolejas lampa, tad izgāz savas dusmas tieši virsū krānam un laidies lejā violetā trosē pāri gumijotiem skafandriem un leļļu tasēm, tas viss no tevis atsprāgs nost kā filharmonisks ermoņiku joks.