Viena lapa - Post a comment

trakākais ir zināt, kas? tas, ka pēc visas savas emocionālās trimdas es ierakstu vienu atklātu ierakstu un atkal jūtos uzņemts cilvēciskajā saimē. vai vēl labāk - saimē, kur ir paši labākie. ir jau vēl labāki, bet tie jau vairs nav aptverami labi, tie jau ir kaut kādi kiborgi, tur noteikti ir iejaukts kāds dators. es gribēju tikai teikt par tām šausmām, kas man ir bijis jāpiedzīvo pēdējo gadu laikā, kad biju pats sevi izraidījis no rakstīšanas republikas. labi, pagaidiet, nometiet skroti, tas ir, nometiet skabargu, tas ir piebremzējiet ar savu ērmoto sajūsmu, jo es tagad mazliet novirzos no tā, ko uzsāku, jo trubas netur sajūsmas plūsmu. es tikai gribu teikt, ka atkal saskatu perspektīvu. kas ir mainījies? kas tāds notika, kas man lika atkal to ieraudzīt? es taču visu laiku pa kaut kādu pussnaudu... viena lieta, kas ar mani notikusi, ir man te pirms pāris dienām piezvana, to jau es stāstīju, tas man lika saskarties ar realitāti atkal, savādāk tā pseido drošība, kas mani bija pārņēmusi kā polietilēns nelaida nekādu jēgu cauri. vēl es vakar ilgi skatījos ievai acīs. un tas ir jāmin kā viens no faktoriem, jo neviļus biju pieņēmis izvairīgu acu skatienu pēc visiem neseniem un senākiem satricinājumiem manā dzīvē es biju mēģinājis novērsties no cilvēkiem un, varētu tā teikt, neskatījos viņiem acīs. it kā sakot - jūs cūkas, redziet, kā es varu bez jums, es jums atriebjos. bet tas tikai mani novietoja tādā ērmotā transā un kaut kādā limbo, kur būtībā saglabāt kaut kādu erogēno dzirksti ir štrunta jautājums, tas ir, nevajag tur iet. labāk dzeriet vīnu ar draugiem, es jums to pasaku. vispār es varētu tagad ierasties galvaspilsētā no dziļiem laukiem kā rasputins, tikai nav jau mums nekāda tāda pasaules mēroga ietekmes galma. kur tad es vispār savu magnētismu... haha, vēl viens paradokss. nezin kāpēc biju sevi visu laiku uzskatījis kā labu būtības sapratēju, kā tādu, kas labi saprastu dzīvniekus un ko tik vēl ne, bet ar visu šito pagrimumu esmu zaudējis arī šīs spējas, ar suņiem saprotos ar dievu uz pusēm, cilvēki pat visprimitīvākie var norādīt man manu vietu, un es pat nevaru iepīkstēties. vienvārdusakot, savu sodu esmu saņēmis, izcietis... labi, to jau vēl redzēs, vai izdzīvošu fiziski, varbūt vēl kāda komētas aste nāks un iepiļīs pa baškāriju. nevar jau zināt. jūs jau arī gan jau ka nezināt īsti precīzi, kas jūs sagaida. jāpaļaujas uz providenci, vai ne? bet tā jau labāk ir saglabāt kaut ko tādu sevī, ko pats redzēdams par vērtību. nav tik viegli x2, vai ne?