Viena lapa - Post a comment

redzēt kļūdu pa priekšu un nepieļaut to, ja vien sistēma nav tik sapista, ka gribas pieļaut kļūdu. kur lien, ko dara, pats nezina un citiem nesaka. a kas vispār teica, ka es rakstu divdesmit minūtes? kādam nepatīk, ka es visu laiku pieminu divdesmit minūtes? vienu minūti uzgaidīt? labi es pagaidīšu. atnāk oficients ar akordeonu un es viņam iemetu traukā naudu. sēžu rādu savas zīmes, ne viens neizskatās ieinteresēts, aiziešu pie presītes, varbūt tur kaut kas noorganizēsies. saceļu kājas uz galda un atšķiru jaunāko komiksu sēriju. jūs sapratāt, es esmu privātdetektīvs netīrais niķis jeb dirty dick. nē nu labi princesītēm varbūt vajag ieiet pie daktera dr lai viņas apskata un noslēdz slēdzienu uz papīra lai labi redzams, ka viss kārtībā. man varbūt uzrādīt apliecību? lūk šeit es esmu dzimis, audzis un pieaudzis un netieku vaļā. ar katru gadu ar vien ciešāk tur mani koki. ja tie izlemj mani sūtīt apmācībā, tad sadala man liānas un nodod viens otram, kamēr mani aiznes pāri mežiem uz klosteri augstu kalnos. tur mana slēptā disertācija bija budisms un fašisms, bet man nepietika dūšas savam skolotājam jautāt, vai es drīkstu tādu rakstīt. tad uzrakstīju paslepus un tagad man nav garīgās vadības. es pie skolotāja lidoju moskītu veidā, bet nekur tālu jau laikam neaizlidoju, ja šorīt pieceļos un pie durvīm govs nopļeckājusies un pa visu pagalmu haotiski skraida vistas, govs, bērni, suņi un kaķi. daži griež riņķus, daži ēd gurķus, daži spēlējas saulē, dažiem ir piepūšamās bumbas. tik daudz viesu manā dzimšanasdienā nekad vēl nav bijuši. es nekad neesmu svinējis savu dzimšanas dienu. tad jau nav brīnums, ka neticu savai eksistencei. neesmu atzīmējies un tagad jāsāk, jo savādāk sanāks ziepes. tad nu es tagad svinu savu dzimšanasdienu un man sanesuši krūšu plāksterus. es tik sēžu krēslā un sildos, visiem iet baigi jautri.