Viena lapa -

About

	Jan. 22nd, 2013 @ 08:36 pm

sviedru saviesīgums saviesās arī šajās pēdējās akluma paaudzēs un metastāzēs bet vai un bija kāds papildinātājs un kam un kāpēc ja jau viena vienīga vienošajās starp pusēm ir tāpēc lai apvienotos tad kāpēc tik daudz jautājumu jāuzdod prievārdu esencē un tagad tas bija vairs tikai tajās reizēs iedibāt piemērots, ka no vienas puses tas bija vezumā maniakāls tāds beidzot iznācis skatīties kā patiesība skraida pa patiesības vezumiem un manas basās kājas jau skrēja viņiem pakaļ un tagad to jau visiem bija iemarinēt saziepēts un skatīties kā tas izskatās es biju viņiem labierīcības devis piesmiet pie pašas augšas un tagad tas bija visiem labiem ļaudīm licis sakapāt tikai tās acis ko es biju gandarījuma varā licis apēst un tagad manas patiesās sēnes jau laika apstākļos lauza rokas un gribēja ziedos satērpt un skatiens no mana prieka jau bija pietiekami lielos lokos iznācis skapītī auglību raudzīties kā es biju viņa gredzenus lauzis un tagad tas bija viņam tikai pašā teicamības pakāpē saziepēts un es viņam ievērības cienīgā balsī saku, lai tas atnes man ansi un tas baksta pigorus un cigorus un visiem rāda manas ribas un rada savās iekšējās pasaulēs ganību dambjus, kuru patiesības revidē manas pazīmes un gaida, kad aptumsīs un skatiens pāries pie namīpašnieku suntažiem un skrotis barību revidēt atteiksies un tas bija viņa vienīgais augums, kas bija pateicies par pakrūtes skiridoniem un man bija viņa dzīves vedātājiem palikuši prieki tieši tik daudziem gabaldarbiem, lai miegs raudātu un skatītos kā tas bija viņam skrotis lauzis no manas miesas un tagadnes paģiras jau to sen bija apgrābstījušas un taustījās itin tālās nākotnes barankās un gribēja manas sienāžu rudzu paketes atnest tikai tajās agrārajās bambusa birzīs, kas ar skrejlapiņu vedātājiem bija viņiem licis skatīties spogulī ar visu varenības gribētāju mīlētājiem un man bija savas zilbes žēl, jo tas bija vienīgais, kas ar starpsienu patvaļu bija manī iegaumējis tikai to ziedošo šampēteri, ko es biju gribējis redzēt savās zilbēs un mans miegs bija viņiem aju licis saprast manas patiesības grēkus es biju atcerējies visu ko nebiju viņiem saziepējis tikai tajos laikos, kad mans prieks jau bija gandarījuma varā un nekad nelaida manas prieka pēdas raustīt aiz pakaviem un tas bija viņu rudzu patiesais liktens un man bija vairs tikai skurstenis palicis no auzām ārā un tas bija viņa galvenais padomu licējs, kas ar staipīgo augumu bija manas paduses jau salaidis grīstē un gribēja salauzt arī tiltus bet tos būvēja mans brālis edmundānijs un tas bija viņa dzīves klasiskais priekšlikums lai manas prieka zīmes neliktu raudzīties tieši tik tālajos austrumos, ko ar gaisa pistoli bija kāds givernants atbalstījis un tagad manas prieka pēdas jau rakājās gibraltārā un tagad to jau bija viņiem visiem paziņu lokā saziepēts un gandarījuma varas kārie skatieni manas pases bija gandarījuma veidā izteikušas un tagad man tas bija vairs tikai divās likstās atlicis un tagadne mani bija sasmērējusi un gribēja redzēt arvien tālāk no spiedpogu augošā klavesīnu grīstes laikmeta un tas bija vairs tikai tajās laika bedrēs ko es biju gandarījuma sintaksē licis sevi saspiest un man bija gandarījums arī par to, ko es biju gribējis redzēt šajos austrumos, lai gan manas pases jau to sen bija nedarīt likušas un tagad manas prieka paliekas ir vienās rokās ar to sapieri, ko es biju gandarījuma vārdā darīt radinājis un domas bija viņam likušas tikai paskatīties vienuviet un tas bija viņam zilbes dalīt nepiedāvājis un skrotis nebija viņam dzīves radikulītos iemantots tikai par to skatienu, ko es biju gandarījuma varā viņam licis noilkt no pastalas un pildspalvas un tas bija manas acis saziepējis un lika tajās aukstas acu gumijas un tas bija viņam licis tikai tik tālu skatīties prieku grebenēs un tas bija viņam tik daudz reizes laidis gar piesmakušo autokrāta praksi ka es biju vezumu atvedinājis un raudājis par prieka asaru krizantēmām un miegs bija viņam savas sanipedstacijas laidis prieka kadros un man bija vairs tikai viens prāta apstulbums gadījuma sakarā laidis ganību dambi sakrāt un skrotis laist pa pieskari un tas bija viņam zilas bultu tārpus salicis skatienā un tas bija manas prasmes licis viņam zilbes izdebilitēt un man bija viņa gaismas pariktes jau liktas sasietas un sasmīdinātas un tagadne to visu padarīja mazliet par tādu kā siloģismu katlavietu un man bija vairs tikai tik daudz draudu piezīmētu ka varēja arī tais laikos pa kadiķu vezumu iztirzāt visu gribas manieru dzīvīgo spiedpogu skatienu un tagad tas bija vairs tikai tajos apstākļos koriģēts ka neviens no miesīgā brāļa kadiķiem nebija viņiem licis laukus ar saviem brāļu kadiķiem iespīlētiem un man bija arī kāds stikls un stikla taras paliknis palicis parādā par visu, ko es nebiju viņā redzējis un tagad manas patiesības stāds viņam jau laida klajā dažas gumijas un augmentācijas sektantu sintakses un tas bija viņa dziļākās ērcības minevras un drosmes sakairinātājs un tagad tas bija viņam licis skatīties pulkstenī un gaidīt, ka neviens no barības vada taškentas nebija viņa dzidro augšējo balsi sazinājies ar viņu pa preses brīvību un tagad tas bija viņa lauzējs un grauzējs un tas bija viņa sintakses spogulis un tas bija viņa radošais auskars un tas bija vairāku dzīves gadījumu risinājums un to jau visiem bija lieliski pierādīt licis un tagad tas bija viņam licis no manis saprast tikai pamatlicēju burtus un gribēja darīt tikai vidutāju gribētājiem un man bija jau dažādas augmentācijas barības izdarīt izdalīt un manipulēt gandrīz ar patmīlas sienāžiem un gribēja skatīties putraimu gaismas rijējos un darīja to tikai ar tādu patmīlas gabrielu kāds bija viņam licis skatīties modes un simbolu izkropļošana no ved pie mp pastmaru dobjaā un domas ir bijušas viņam zivis ir bijušas savas patmīlas ganībās un tas ir bijis gudrībā palicis tikai tajā laikā ko es biju viņam dziļi saziepējis un gribējis raudāt gribētāju patmīlas raudātājiem bija palicis tikai tas ko es biju jau sazīmējis un raudāt gribētajā ir izcili sacietējuši kadri ko es nebiju gandarījuma prātā saslicinājis un tagadnes dobjā skaņa mani bija palikusi viņam paciņā palikušajam gibraltāra augumam bišku tādu kā sastāvējušos augšējo skatienu un mna bija viņa dzīvā ētikas patmīla iedzīvināta un sašķiebta un tagad to jau bija vairākas paaudzes redzējušas kā nenomācošu skandālistu un tupaka devītās simfonijas ganību dambī bija viņa dzīve palikusi tik lielā gambītā, ka ar staipīgo augļu tēju bija palicis tikai viens memorands palikušajā gadu mijas pavēnī un tas bija palicis visiem no pastmarku kapilāra augšējā augmentāicjas roktura bijušā birokrāta augšēja starpsienu kvadratūras mijēja dzinēja un dziļā kadiķu puritāņa ar manas patiesības sintaksēm un miegs jau bija vaicājis kā tas bija viņā izcilājis visas šīs skursteņu pēdas un tas bija viņiem licis atnest man ne tikai to, ko ar pāridarījumu palīdzību varēja novienkāršot, bet arī sasitis plaukstas ar tik lipīgiem ganību daudznozīmības aprunātājiem, ka miegs ar staipīgo kūdras kalnu bija jau darīnājis viņa dzīvi patiesības minētājiem par vienu no lielākajiem skatutorņiem un man sbiedrs to bija darījis ar visiem saviem skatieniem un miegs ir tikai tajā padarītajā, ko es bija un tu bija sacījis skurstenī un tagad tas bija vairs tikai veicējiem padarītajā izdalīts kā susteind apteksnes gribētājs un kilogramists un tas bija viņa dzīves moto.

(Leave a comment)

Top of Page