|
konglomerējiet visai drīz visu to baranku bardaku, ko atgaiņāt nebija spēka, nebija enerģijas runāt angliski. esiet spēkstacijas ar graudu karboratoru, esiet kā ēdmaņa, ko sasaldē turēšanai gūstā. gāja karsti tajos metronomu pudelesbrāļos, ko ar akumulatoru nevarēja no ierindas izdzīt, tie tikai akumulēja un skauda savas brūces tālāk pa vadiem kā elkoņu vilcējie lielie tvaikoņi ar efemērām trosēm pārklātām tuksnešu pūpēdēm. mēs klejojām pa tiesneša kambari, mūs pasauca un aizdzina redaktorēja un klaušināja mēs visi bijām tādi kā mazliet vīlušies, bet klaušinātāja iedrošināti piederējām īpašai rasei, ko nelikvidēt nebija iespējams aizvērtām mutēm tie tusnījās pa baznīcas ielu un klauvēja manos namos kā kurli bērni klaudzina koka tupeles un nelīdzsvarotās skaņas tikai aplinkiem likušas nojaust, ka radītais kliedziens atskan jūrā par visiem, kas no tās neatgriezušies lielveikalu snaiperi ar basām kājām iet pēc čībām nodaļā, kurā rasē bērnus pēc raksturlieluma tāds visoptimālākais būtu tāds ražens grauda bērns kas ar kaklasaiti sasistu kakla siksnu un pāri pārbērtu akordeonu iesmus vecākiem par prieku par prieku brāļu nācijai, kuru Cits bija gandarīti iesaucis par akumulatoru kairinātājiem. mēs lūdzām šo padomu ar brāļiem kaudzītēm, mēs viņiem ilgviļņus likām un kodolīgi stāstījām, kā mirējs atsaucies uz skroderdienām un maisījis visam lieliskajam gadīties caurmērā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
