Viena lapa - Post a comment

man vienmēr ir šķitis, ka radīt izdomātu pasauli ir neētiski, bet rakstīt metafikciju ir tas, kas man nāk ārā. es, protams, nevaru apgalvot, ka esmu viskonti garā, bet ievilkt sevi purvā ar matainiem mužikiem negribas. kur palika dāsnās dāmas, kas pienes karafi ar degošu pienu? kādu vēl pienu un kādu vēl galdu apsēst kā literārā kafejnīcā. es vispār sev priekšā redzu plašu nojaukšanas ceļu, tik ekstensīvi izrakstīties kā es var tikai tāds, kurš atļaujas apaugļoties. pārsvarā visi mīž no grūtniecības, bet man ar manu makšķernieku vesti vislaik sijājas visādas tārpu oliņas, mušu kodumi, odu bridumu, kārklu pātagas, pīckas un šķēru krustiņi. es, protams, nepretendēju uz naža asmeni, kur dejo baletā un kur zem stīvuma ir bikses ar gumiju, kas grauž paribi. vai arī visdrīzāk ir tā, ka es neredzu cauri brillēm, jo man miglojas skatiens no ledainās tējas, kas uzgāzta valītim pie siles jau visi vareni bakstīt mīklas raugu. es negribu pieklibot kā vista, bet visas metafikcijas laikmetīgais darbs ir manas acu nav svarīgi, es flīzēs ieskicēju baltu ruma pudeli nav svarīgi es liedzos un sniedzos bet klusums ir kliedzošs.