Viena lapa - Post a comment

Dzīve ir paslēpts dārzs. Tas ir kaut kas izveidots un kopts. Kas to ir darījis, ja dārzu parāda tikai uz sekundi šad un tad. Šīs izstieptās sekundes, kas padarītas par lupatām, jo mēs nevaram skatīties dimantiem acīs. Ja paskatītos, tad redzētu, ka tās ir mūsu acis, kas skatās uz dārzu, kā tas tiek kopts. Vai kāds vēl šaubās, ka tas ir izveidots? Skudras pa nakti ir aiznesušas pārslas, varbūt būvē dambi. Lai manas iekšas neizkristu uz āru, man korsetē ir iešūtas sardīnes. Bet jūs jau man atkal neticat, gribat tikai klausīties ciešanas, bet šodien ir labas ziņas - dārzā iestādīts sapratnes koks. Pa tā nākotnes zariem tekalē... Atvainojiet, es vairs neskatos, pagriezos uz apgriezšanos. Skudras tātad. Es savā kronītī glabāju ronīti, tas met ar rokām rožlapiņas un skaļi sauc tējas balsī - amia more, amia more! Es jums likšu mazliet ieklausīties tajā, ko, manas rokas jūs nenoturējušas, notur par cimperlību. Vai tad nebūsiet skaidri sapratuši,...ko tur? Nu pastāstiet, pastāstiet, es jau segu uz deguna nevilkšu. Vispār pasīti parādiet! Man jums tur jāieliek atzīme, cipariņš, šis niekalbis, kas vientiesībā kalpo sudraba kundziņam, kas košļā zapti zelta dāmiņai, kura ar karoti darvas saviem bērniem liek zīmēt politiskus saukļus un māņu ceļiem kārava tūzis, šis pretīgais vārds, zem sevis slēpj aizberga redzamo daļu. Es nevaru pateikt, ko es domāju, tikai to, ko nedomāju, deducējiet.