Kodējs vaicāja, vai kost? Nokod beku, nokod savu radu, raudi bāleliņa vaigā, staigā apkārt bāla, bet pie maniem vārtiem skoča saviesīgi rati izved krišnu pastaigā pa oglēm, pa nobruģētiem dienvidāfrikas iedzērāju kauliem pa kuriem bakstās akls kapilārs un dzied trompetē savas tintnīcas, lai viņa piesavināšanās punkti būtu mierā ar daili un neizskaistinātu vai pretēji, kā tur bija? Vai vērts vērt vaļā gludekli astoņkājim aste aploksnē pienākusi un diņģē skatu pa logu, jo pagaidiet, es tālēs redzu gailošu zāli, tai nāk ārā mati un skruļļojas ļaunojas eļļā krāsainas actiņas nobučot cirka panckiņas jo tām grūti putekli nest pa debesīm. |