Viena lapa - Post a comment

Kārlis ir divdomīgs, staigulīgs, palaidnīgs, palaidīs vaļā suni. Kārlis ir bārenis, viņam nav ne māsu, ne brāļu. Kārlis ir drošībā. Kārlim ir mājas, paštaisītas, bet mājas. Kārlis apraudas, notupstas un izslejas mazais Buratino viņš zīmuļotu apmetni, un kad roku dodam viņam, Kārlis saka "Ņau", bet saņem dusmu skatienus, tāpēc Kārlis pārsaitētu siltu pieri pie krāsns piespiedis tēmē pa misiņa krāsnīm ar viņu komunālajiem skursteņiem. Kārlis ir no mežiem, kur zaru neskrāpētas rokas ilgst pēc glāstiem. Kārlis ir maziņš, bet viņš vienreiz bija uzrāpies pa mālu un pa māliem mīcījies, kad sāka līt, tādēļ Kārlim ir literatūras prasmes. Ārprāts! Neviens vairs par sevi nešaunās. Kāds izmisums. Tā ir Kārļa skolas maize, ko viņam ar zupu no abām pusēm dod māsas Arianes strīpainās zeķēs un vasarsraibumainiem deguniem, viņas raustīs Kārli aiz bizēm, aizmirstot, ka tās ir viņu bizes. Un mazais Kārlis tēju savācis palika par Kārli, tikai tagad lielāku. Un visas korumpētās tiesas manu pelnu vācelīti pelītēm izbārstīja, kā burtiņus iznēsāja, oderītēs iesēja, adatiņās iešuva. Kārlis ir lepns, ka viņš var būt rokstārs, kad vien vēlas, bet gadās, ka viņš grib būt kāds cits un tad arī no problem.