 | Feb. 27th, 2011 @ 09:31 am  |
|---|
mums mūsu kanalizācijas realitātē ir vairākas lietas, ko gribētos izcelt (nav taisnība), tās būtu rūsa un žurkas (protams, vienmēr var atrast kaut ko pieminamu). un tas pat nav svarīgi, cik svarīgi es izskatos vai izsakos, man manas darvas mucas virvēs iekārtas, pie kā piesietas, pie kā, pie kā, nekad zirgam mugurā.
mūs rūsēja ļoti cītīgi, apslacīja un ar sāli bēra, mēs bērām pretī zirgu atsperšanos pa sniegiem, pa smiltīm, pa visu irdenu un piemērotu.
mums dzīvoklī bija tehnikas pie sienām, augstas tehnoloģijas, ar klusiem motoriem, rotoriem, gandrīz patstāvīgi darbojās, tikai palaid un kamēr sienas ērkuls dos tev ēst, tikmēr mūs par palaidņiem pataisīs.
slieka, tie ir vairāki posmi, jūs paņemat daivas, uzmaucat tās pirkstā un lokat, pieliekat tuvu pie sejas un lokat, ausī iebāž, saskrāpē, mati pienāk pie letes, lipīgās virsmas, izžuvis šķidrums lipīgs, pirksti tur ietvi, aiz loga trolejbuss ietriecas punktā, iznes acetonu, iznes puslitrīgu pudeli, iznes padusē nesamo, iesit pa degunu pa zobiem ar stikla pudeli skatās tālskatī, skatās pulkstenī, iespiež degunā pudeli, rotaslieta uz rokas kā kaklarota tikai kamielis. mēs dežūrējam pēc piparmētru pērlēm, jūs šeit atstājāt savas spiriņas krūmā, papardē, mēs piesējām diedziņus un nesām pakaļ, izritinājām, vienbrīd papardēs sapinās, nospļāvās dūksnājs, priekš kam mēs vispār nesam pakaļ? karotīte nevis ar parastu tesmeni kāta galā bet ar šūnu sienām ielieciet savus pirkstus katrā no daļiņām, jums nokodīs mazus putniņus, jums uzliks tik mazus spārniņus, ka jūs gadiem ilgi tos nepamanīsiet. bet vai jūs savas ribas pietiekami noasinājāt, vai spicas ira? gurū. mēs liepziedus aplējām apkārt, apņēma kā ar cimdiņu spico ribu, siera rimbulis tik lielu kā nāss mēs iekārām ausī un tas pēkšņi baigi parāva uz leju pie asfaltētā paklājuma pievilka lika ieklausīties pazemes dzīrēs, mēs tur pa žurkām braucām kā pa dzīvu ceļu, mūs nesa kā vilnī, mēs tikai ieriktējām žaķeti ērtāk, raustījām sevi aiz krāgas, metām kūkumu, nav ērti te putekļi lien aiz pleciem, ņem aiz pleciem rauj gaisā izpletni met lejā kā tukšu lupatu, traukus met līdzi paņem tikai savu naftalīna cepuri un piesedzies, ka lietus nesadauza logus, ka nesasit nāsis, ka asinis sāk pilēt tik lēni, ka nevar noķert, cik ļoti vajag visu garumu noskriet trīs reizes, kamēr lāse piezemējas un tad to pacelt nepieskaroties turēt trīs pirkstus apakšā tā pārplīst un izšļācas kā mazs konvejieris viena daļa trāpa acī (ne pārāk nopietns asins izplūdums acī), otra trāpa kādam deniņos (tur tagad sarkana dzimumzīme kā garbačovam), trešā paliek bešā karājas gaisā, it kā katrs varētu uzskriet virsū, bet te tā attālinās, tā samazinās koncentrācija. izlīdām caur grīdu kā caur kambodžas dubļiem, mums ap galvu bija piesiets diegs, kāds parāva un mēs ar spēku iemaucāmies koka stumbrā, pēc tam jau mūs izjauca pa detaļām, lupatas nometa krūmos, aizrāva ar ātrajiem helīšiem pa hemotogēnu kāpurķēdēm visas iekšas atsita, bet mēs jau mīkstā likopodijā gulējām, miklais iekšējais orgāns tāds kā organisks, tāds kā baloniņš, piepūsts ne ar gaisu, bet ar nodzīvotā matēriju, uzlika plāksteri, pārsēja pirkstu, guļ hospitālī normāla pidžamma, var just ka izmazgāta, iztīrīta un tāda pat kā izgludināta, tikai tā pati saveļas virs ceļgaliem uzrullējas, āmurīts paklaudzīna visa kaula garumā, tad aizver aci ar karoti, mēs lidojam bez rokām, rokas palikušas gultā, ķers, kad kritīsim apakaļ. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}