Viena lapa - Post a comment

ūsu literārajā tradīcijā mēs ar saviem menedžeriem apspriežamies
es viņiem saku ka bija tāda rācija pa tv rādīja
kur var piezvanīt kaimiņu redakcijai un sajaukt viņiem prātu
ka nejau tās redakcijas un redkolēģijas nosaka mūsu literāro tradīciju
bet pašmāju pacani visa jaunā paaudze visādas kamatrilleres ka viņas
ir tik lecīgas ka nosaka literāro tradīciju bet tad es savā naktskreklā
neko nesaprotu jo kā no zosīm saceltā jezgā būtu viss vienā ādā izbirdināts
tad es arī neko konkrētu nevaru pateikt savai aizstāvībai
un arī scenāriju nevaru izritināt lai būtu skaistāk
un lai varētu vai nevarētu atspēkot to kas likteņsakarīgs
vai arī atkal tāda cemme ka nevar arī neko no tā
un tad es aizbraucu pie slavenās rakstnieces rokas kabatās paturēt
kamēr runāju un kamēr viņa tēju lej klusējot jo ja es te tāds attesies
tāds nedraudzīgs kopš dzimšanas un galīgi nerunīgs, tad jau no manīm tiek
sagaidīts ka es būšu kaut kāds runātīgāks kaut kāds izsmalcinātāks
ka varbūt pat ļaunu prātu savā klusībā neturēšu kad lielā rakstniece
lies man tēju un skatīsies caur ausīm uz mani cik man glīts krekliņš
būtu bijis divdesmit gadus atpakaļ kad speckultūra bija mūs sapiņķerējusi
kliņģeros bet tad es arī neko tādu nevarēju viņai pārmest
jo galu galā manas pastardienas brīvdienu relikvijas
es viņai saku ka savu porcelāna zosi biju izmisis ārā kā tāds cerību zaudējušais
ka mani literārie centieni nonākuši strupcelēs un ka es nevaru atkauties no visām
pusēm kas mani apdraud jo esmu pieņēmis tādu kā piņķerīgu stratēģiju
proti
un taisnojos ar līkām cepurēm pirksti mainās vietām es saku lielajai rakstniecei
ka mana patiesība slēpjas tajā ko viņa teiks bet viņas dzivā gudrbība
padarījusi manus flaneļa kreklus par viņas izpriecu objektu
pēdējās tā teikt izpriecas pirms atdot galus un tāds kā rūgtums balsī
iesmeldzas par jaunajiem kas dara to pašu ko viņa jau paveica
un nerez viņa attīstību jauno vilni neredz kur ta šie visi palikuši savās privātās
kvarjirās sasēduši un nemaz i nedod nedienām laizīt brūces
vai arī klusībā šņukst un grib lai viņus apprec kaut vai vienalga kas
kas no bērnības paņemts kas atraidīts pret kādu pļura savārīta
tagad gribas atkal tādu svētlaimi bet nesanāk
jo putniņi aizlidojuši pupiņi saknābāti bet tēvišķās jūtas
uz narvesena stūra stāv un skumjām acīm raugās uz jaunām meitenēm
kad pašam bikses pland vējā tukšas kā saulespuķu kārbas
vairumtirdzniecības veikalā uzliktas uz kājas un saspiesta
sandale kauc pēc mātes pēc vilka tēva kauc pēc kaut kādas mīlestības
kad aizgājām un teicām atradīsiem paši savus trīsdesmit gramus laimes
tad izdrupinājām savus kredītus kā pasniegtas ērces
un tagad tikai nevajadzības gadījumā varam reflektēt
un piespiedu kārtā mirt pret sienu ar pārsienu ercenu štoļi
pa barabanu