Viena lapa - Post a comment

rio delgrande. iebraucām viņā ar savu saini. mums bija tādi kā kronīši tādi kā iedoti līdzi. nebijām vinnējuši, nē, drīzāk ģimene iedeva līdzi kā apsieties ar kaut ko, drošībai. neko pieminējām brīdi un savā ziņā jutāmies sasaistīti, nebrīvi, jo visu laiku bija jāstaigā ietītiem kronīšos, bet mēs to, protams, nedarījām, neesam neaptēsti, zinām, ka normas bieži var lauzt, ja to ievērošana ir pārāk kaitīga. protams, to bijām saklausījušies no tetovētiem narkomāniem, kas poligrafizēti žurnālos, kas spiež uz melnbalto foto un modi. paši sev šajā ziņā ne pārāk ticējām. galvenokārt bijām pilnīgā izmisumā, mūsu nostāju īsumā var raksturot tā - mēs neticam, ka ir iespējams kaut ko sasniegt, jo pēdējo dienu pieredze rāda, ka nekas nemainīsies, būs tikai savādāk, bet mainījies nekas nebūs. tas mūs savā ziņā apmierina, bet tikai tik daudz, cik tas sniedz baudu.