Viena lapa - Post a comment

iegriezos pret rītu pie kāda paziņas un šis man ņemas stāstīt, kā gājis brīvdienās pa strīpainu ežiņu un bārstījis gudrības, ka tam vienmēr kaut kas padomā. es uz to domīgu noskatos un noklausos pakaļ, bet nevaru izlemt, kā manevrēt savu uzvedību. dažādus dadžus kārtoju uz sava rakstāmgalda, mēģinu apvaldīt mulsumu, bet groži tādi slideni šodien padevušies un es prātoju acis kārtoju uz sava rakstāmgalda un medību somā salipušas lapas ar spalvu uzrakstu, ka vēlētos pusdienās ceptu pīli, bet tā atlido un apgāž manus pieņēmumus. ko es tāds cietsirdīgs cilvēks darīšu ministru kabinetā, ja nu vienīgi nodarbojošos ar mahinācijā, bet tās jau mani dzenā pa paša māju riņķī un apkārt visu to izprātojies krustu šķērsu auju apavus kājās un bridīšu tagad pa īpaši līdzenu asfaltu, kustināšu pirkstus un mēdīšos rādīšu mēli laizīšu kādu saldumu un gribēšu pārtikt tikai no skata uz zariem un man arī pienāks bēdīgs beduīns un piedāvās pavizināt ar zirgu es viņam uzšaušu ar pātagu pārraušu bikšu gumiju un likšu liekties tik tālu uz priekšu ka visi pieturā stāvošiem ex pasažieri viņam kniebs dibenā un spiegs no sajūsmas spurgs gaisā kamēr palaidīs garām savu autobusu un tad lamās mani ka esmu novērsis uzmanību ka esmu stāstījis par dievišķo bet viss ko viņi vēlas ir dienišķo maizi apzellēt ar sviestu un kraut gubā lai ne pašiem tiek ne citiem ir iekāriens uz viņu mantu likt ļaunu aci. tāds nu tas mūsu kaimiņš ir, lūr pa aizslēgtu logu gaismas apdzēsis un prāto kā mūs visus apvienot draudzīgos pārīšos, bet pārrijies pārnācis mājās pēc grūta darba taisno savas acis bet šis šķībums jau dns'ā iesēdies uz neaizmiršanu, ko tad es uz to daru sapērku veicī desas un buros cauri laikiem un gadsimtiem lai mūsu kaujamlopiņu senčiem spalva uz ādas saceltos lai vistas pret govi saceltos salektu ragos un tur laktas iekārtotu olas ripinātu pāri acīm ka viss raubs viss vienās varavīksnēs viss viens kas saimnieka bikses kas ollektis lecamās pāri dīķītim kur kaimiņš savas pērnās ragaviņas noslīcinājis lai tētukam varētu izdīkt jauno modeli. es noglāstu skārda lustru jauno plastikāta muguriņu un bucinu pa muguriņu saku būs jau labi uzkrāsosi acis un dosies tēvareizēs tad arī parunāsim nopietnu valodiņu uz ko tas mirkšķina acis un taisa lūpas trubiņā liek saprast, ka vajadzēs vienu smiņķi uzmest pa virsu savādāki nebūs nekāds arkliņš velkams kad sutas saule nosēdīs uz kamiešiem un velēnas plūkādama no pleciem gaiņās prom mārrutku mazuļus. es tik māju par piekrišanu māju tika atmājos, sak, būs ja labi, būs kā gribi, bet ne man padomā ko tādu darīt, ne man vispār interese par to domāt, es tik virpinu savus dienu pirkstiņus skaitļoju un kautrīgi kalkulēju termometru dzirdu ar dzidru ūdentiņu un skapī turu lielu biktstēva audeklu, kur ietīt rūķīšus, māla kājslauķus un gurķu burkas ar buratino torti