Viena lapa - Post a comment

biju noguris un atradis rakstīt, jo man bija piesolīts, ka jaunais dzīvoklis tiks iekārtots ne par maniem līdzekļiem, tāpēc es tāds satrunējis sarausu kankarus virsū izbāzu salmiņu ārā un trunēju tur acābolus kodolus un sfēras laisdams mākoņos, kuri atsitās pret griestiem un lipināja man pīlādžu degunus, kurus man nevajadzēja un kurues es nepieņēmu, bet toties man bija sava saldkaislā nozare, kurā klumpačot un bārstīt jokus, kurus tāpat neviens nesapratīs, jo šaudīdamās dāmas bija aizbiedējušas savus kabatslakatiņus un tagad saka tā, ka cilvēki būtu labāki, ja nešaudītos, jo tas viņiem esot asinīs. es uz to visu skatos kādu brīdi, bet nevaru saprast, kurā brīdī tas aizsācies un kāpēc, neredzu nekādu vienojošu elementu un neapjaušu, vai man tajā ir kāda dalība kāds sakars. neviens arī neskatās uz mani skatienu, kurš liktu vilties vai secināt, ka esmu kaut ko palaidis garām. tā vien izskatās, ka mākslas kūrēšana notiek bez manis un man atliek tikai piespiest pie krūtīm neredzam brošūru un skatīties caur skropstām tā, lai tālvadības lukturi izgaismo manu korteksu, jo bruņu veste sāk spiest uz papēžiem, kāds man klēpī atstājis kulīti ar āboliem un es tos ņemos graust ar priekšējiem zobiem. kamēr nebūs visas tabulas aizpildīts..., bet fak that, tas nu nav manis cienīgi, es netaisos pārņemt savas skolotājas intonācijas un domu gājienus, es izlepstu pa visu dīvānu un aizgriežos prom no paparaci, jo man ir šis tas padomā, kas nav saistīts ar iedibināto establišmentu