Viena lapa - Post a comment

kad bijām atnākuši iepriekšējā vietā, mūsu smaids mazinājās, mūsu pircēji attālinājās savos automobiļos, bet mūsu pārdotava kļuva arvien mazāka, līdz izzuda viņa skatienam. tēvs paskatījās pulkstenī un secināja, ka laiks iet pakaļ puikām. viņš uzcēla mugurā smago tarbu un zvāļodamies brida pāri pļavai. es neslēpšu, ka savā dēlā saskatīju lielu gribu un sagaidīju, ka viņš būs uzņēmuma vadītājs. īsts vīrs! par tādu vienmēr esmu sapņojis. pienācīgs turpinājums Raudives radio, bet tagad mazliet par mani. iedomājieties, es šo firmu vadu cauri visiem filtriem un sapņiem, bet Līgatne man atņem visu entuziasmu ar vienu vienīgu necilu vēstuli rokrakstā sastādītu un līdzīgu Marksa teikām. es jau vienreiz viņam teicu, lai iebāž to pats zina kur, bet, tikko mākoņi ir izklīduši, viņš velk no maksts ārā Alvi un uzreiz mani pamana. mēs sasmaidāmies, un nolaižas migla. kā lai pa tādiem murgiem atrod magones, tik sīciņas, noslēptas glāzē. es slīcināju savas stundas, stumdīju akmentiņu pa krastu, raku nelietderīgus grāvjus, smēju par savu apkaimi, bet, tiklīdz nonācu saskarsmē ar kailām krūtīm, tā man visur sāka rēgoties mana tēva veidols. tas ir vairāk kā dīvaini, un es lielā panikā skrollēju pārlūka logus, lai redzētu jūs, to, kā jūs ar Magnusiņu vārtaties pienenēs un ķerat viens otru aiz astes, to, cik daudz jūs atļaujaties, un vai jūtaties labi. jā. tā jūs sakāt, bet patiesība, šis mans lielākais naidnieks, liedz prieku pašā deguna priekšā, atgai-

ņājas, neies jau uzbāzties. pret tādu necieņu tikai vienas zāles - pa taisno zvanu Karlai Bruni viņas Parīzes dzīvoklī un sāku dipināt ar kājām pa parketu, lai izklausās pēc svētkiem. tēvs smejas par manām izdarībām, sauc mani par palaidni, ielūdz uz viesībām. saķeru abās rokās puķes un klāt esmu, sēžos pie galda, cilvēki jau ēd. ko teiksi par svētkiem, vai patīk? kā nu nepatiks, šeit taču ir mana māte, atbild Alvis, un svētki uzbango ar jaunu vilni. lai dzīvo Alvja māte! lai dzīvo visas pasaules universitātes un Karlas Bruni kokgriezēju koledža. ar šādu saviļņojumu nav viegli tikt galā, tādēļ tēvs pārkāpj man pāri un iet atgulties, pakrūtē tāds kā rūgtums esot. es saprotu. man pašam līdz šim vecumam ir gadījies sastapties ar diviem puikām, kas kārtīgi iedzēruši, sāk izirt pa posmiem tā, ka tos pat ar mietiem nevar atstutēt, bet mans tēvs nav viens no viņiem, viņš ir brangs un ārkārtīgi noturīgs pret vīrusiem, proti, šodien izdomāju, ka vajadzētu izaicināt savu dzimšanasdienu, bet viņš ar pārākumu balsī no tā atteicās. konsultējos ar vairākiem vīriem, tiešā tekstā jautāju, kā viņiem ar ģimenes dzīvi, bet šie acenes uzlikuši sprauslāja un gremdēja pirkstus suslā. neņems taču tādu par līgavaini, tādu kausiņu kustinātāju, tādu plenderi un dzērāju. savā piekautajā maikā viļāju pirkstos marmelādes pikuci un pustumsā skaitīju tukšās pudeles. nja, ja pudeles nebūtu zaļas, es no skaudības liektos ārā pa logu, kamēr saplēstu bikses.