|
konglomerējiet visai drīz visu to baranku bardaku, ko atgaiņāt nebija spēka, nebija enerģijas runāt angliski. esiet spēkstacijas ar graudu karboratoru, esiet kā ēdmaņa, ko sasaldē turēšanai gūstā. gāja karsti tajos metronomu pudelesbrāļos, ko ar akumulatoru nevarēja no ierindas izdzīt, tie tikai akumulēja un skauda savas brūces tālāk pa vadiem kā elkoņu vilcējie lielie tvaikoņi ar efemērām trosēm pārklātām tuksnešu pūpēdēm. mēs klejojām pa tiesneša kambari, mūs pasauca un aizdzina redaktorēja un klaušināja mēs visi bijām tādi kā mazliet vīlušies, bet klaušinātāja iedrošināti piederējām īpašai rasei, ko nelikvidēt nebija iespējams aizvērtām mutēm tie tusnījās pa baznīcas ielu un klauvēja manos namos kā kurli bērni klaudzina koka tupeles un nelīdzsvarotās skaņas tikai aplinkiem likušas nojaust, ka radītais kliedziens atskan jūrā par visiem, kas no tās neatgriezušies lielveikalu snaiperi ar basām kājām iet pēc čībām nodaļā, kurā rasē bērnus pēc raksturlieluma tāds visoptimālākais būtu tāds ražens grauda bērns kas ar kaklasaiti sasistu kakla siksnu un pāri pārbērtu akordeonu iesmus vecākiem par prieku par prieku brāļu nācijai, kuru Cits bija gandarīti iesaucis par akumulatoru kairinātājiem. mēs lūdzām šo padomu ar brāļiem kaudzītēm, mēs viņiem ilgviļņus likām un kodolīgi stāstījām, kā mirējs atsaucies uz skroderdienām un maisījis visam lieliskajam gadīties caurmērā. |
|
acīs neredzīgie eksperimentē ar trim acīm, kuru redzīgums nevar tikt pārbaudīts aksiomātiski oculos aspexerint pārbaudiet mūsu brālības redzi, draugi, tēvi un aizbildņi, pasargājiet mūs no modernās mākslas muzeja Teste tērgāja ceturtajā gadsimtā par to, ko kirkegors bija nosaucis par desas sveci tergo aizēsties tik tālu, lai acis neredz prātu, lai viss, kas ir aptumšots, rādītos zaļganos toņos atstādināts no amata, lielskungs rabarbers bija saprecinājis savas meitas un izgājis priekškambarī pagrābstīties pa svešām kabatām, kad kāds no renesanses astronomiem izpūta pīlīti un tā pārplīsa tieši cakainā raksta sirds daļā, tā tas bija aizsācies ar visiem rožu krustiešiem Resignationes aizgrābts lai ir tas tautudēls, kas neizšķir starp arbaletu un tenku vāceli villaini melno akordeonistu staņislavu zilaci, lai tam vienmēr kāds pūpēdis pa matiem jaucas pēc vētrainās nakts iznācis uz klozeptoda ieliņas dzestrais gaiss bija to jau amorfējis tik tālu, ka ar staipīgās surogātpasta antenas palīdzību tas bija spējīgs izšķirt vienu naktsvijolīšu paveidu post scaenae un aizklemmēja nelaimīgo tik tālu visās deguna dobuma aukslējās aizklemmēja dzidro saprāta balsi, ka no kristāliem bija palicis tikai zeķu pāris bez nekādas liekas atgaiņāšanās vairs nebija iespējams eksistēt šajā tundras naktī, es pat tūlīt biju gatavs padoties varenajā verdzībā, lai izbēgtu liktens transtulit tūlīt jau arī pils sargi piesteidzās un klaušināja, kur biju dzirdējis, redzējis, ko nesu un kurp devos, lai gan varēja redzēt, ka nekādas dižās pārvietošanās manā ekipāžā nebija egalitārisms šajā egīla šķērsielā mani jau kaitināja kādu gadsimtu no vietas un tūlītējā zāle, kas izauga pie kājām, bija no tām eksaltētajām sugām, ko savā egoismā biju noturējis par micēlijām egisse kas attiecas uz mūsu vienošanos par portfeļa nodošanu kādam resnulim ar strīpainu vesti, tad es varu droši apgalvot, ka ticamības moments ir izšķīdis tējā un uzzināt par to var vienīgi ceremoniāli asportavit lai gan mūsu zinātnkāre bija kaitinājusi kancleru jau gadsimtiem ilgi, es pats pa tīģeru krātiņu nodzīvojies biju gatavs radikālam pavērsienam Tangens uz bijušā mauzoleja sienām datorrakstā bija kāds skricelējums, ko sīkāk izpētīt pūpēdim briedim nepietika spēka tādēļ arhīvā tas nogulējis trīs ceturtdaļgadsimtus, kad arhibīskaps tūdaliņš to pacēlis no aizmirstības un raidījis izplatījumā kā savu rūpīgi glabātu slepenieroci aizspieda visi niekalbji ausis un tikai trejdeviņās karaļvalstīs esot varēts dzirdēt dažādo putnu un zirgu balsis, kas savijušās tādā kā maskulīnā bizē un tramdījušas mierīgos iedzīvotājus piemežos, meža malās un pat tik no plasticisma attālos reģionos kā kangaru kalni klip tu manu kumeliņu, neklibo, apcērp manu kumeliņu ar loka šķērēm, es šai šķērsielā filmēšu jaunāko klipu un tu kā mana galvenā aktrise varēsi tresīt pa grafiti sienām un kaucējsuņi mūsu svārkus driskās, mēs būsim kā makss un moricss uz dzelzceļnieka jurija karstās pannas, kad tas ar pelmeni pārnācis mājās ņemsies lupīt televizoru ar siksnu, ko darinājis pats ādas maciņš gaišais cimdiņš klip tu manu rosoliņ, es tevi redzu atspulgā, tu man dāvā šīs vienreizējās, gaistošās dienas, es tevi kaļu monētās un lieku ūdenszīmēs, bet debesu valstība ar visu savu nastu spiež uz manām nagu šķērēm un bojā mehānismsus ar pārmērīgu putraimu mitrumu, gadās pat kāds pelējums vectēvu trahi ir tie glaunākie nodevēji sērfo ar veikbordiem pa glancēto štruntu pa numerēto lappušu kaklarotām un bulvāru preses autoindustrijas lobijiem vienvārdsakot tas vecais taškents, kas mums velkas līdzi ir cietējs trahi vectes rūnijs šis nemirstīgais futbola likumsargs, šis vārtu grauzis, kas ar kurmja amuletu bija vai drakoniski pārplīsis līdz izsmidzināšanai ēterā Ran aizstiept nemirstīgo paliekas, salikt tās pa šuplādēm, izraut no štepseļa sērkociņu paciņas, burāt, līdz burti liekas snaust aizsvilies no manas desas, tās kūpiešie kupāti izsvaidīti perimetrā, es pat no šejienes redzu, ka kurgāns ir ķiploku liesmās bija man reiz nauda paprāvs žūksnis visu zivīs izseminēju visu kā sēklu pār prēriju izlaidu vienā tādā okulāru saviesīgā orgasmārijā man pat piešķīra ordeni nudius tertius kā kaklarota mans kalkulators sitas man gar gūžu, es kabatā roku turēdams spiežu kodu, bet tas man met ārā kapračus un tie kā mušas virmo ap deguna kanāliem RAPIO no vienas puses skatoties, mans rakstāmgalds ir galvu reibinošs, no otras puses var redzēt atvilktnes un kādu kloķīti, ar ko darbina redzes aparātu nostatus atbīdītu, lai tas netraucētu baušļu kārtībai abstuli no vienas luksoforu šķērsielas mūsu auto iznesa sauju grebeņu, no citas identiskas atmiņa noliktavas dzeltenas lappuses ar kaņepju dzīslām, bet vai zināms tas, ka koku saknes notekcaurules penetrē un izaug tur iekšā tāds kā necaurejams mežs, tās sulas, kas tam dzīslās tecē, ir vienīgās šai universā, kas pelnījušas plotnieka |
|
Atradām kaulu tātad paisuma upē |
|
Uzraksti uz grāmatām liecina par pretējo kam? |
|
putniem kāds sakārtojis barokli un tie nāk ēst zivis, tās dzērves, kas visvairāk apēd putnu, tās visas vienās drumslās izkaisītas pie kājām kāds nobēris papīra popkornu, nekur nebija tik dziļi iesakņojies brīvības gars. |
|
|