|
es nevaru izturēt to uzrakstu uz krekla, bet man tas ir jāpatur, jo tas man stāsta par to, kāds es esmu. nejau tas, kas tur rakstīts, nejau, ka es tāds esmu, kas tur rakstīts, bet gan vispār stāsta. kā man būtu iesprostota viena kāja un es vislaik velkos kliboju un piešļūkāju un nav man brīvības. un nav man brīvības. nav man brīvības, es viņu ievelku sevī. es sēdēju balkonā un man bija noriebies pīpēt liku pie lūpām un neko tur nedarīju tad izmetu ārā šodien tas galīgi neder bet gribas iziet ārā ar kaut ko panodarboties un tagad atkal jau gribas varbūt jāsaņemas jāsakopā vēlme uzpīpēt un jāpastāv jāpadomā vēl tikko iedomājos, ka varētu kaut ko darīt tikai tad kad apnīk, tikai kā nodeva ka labāku neko nepiedāvājāt tad es iešu paizklaidēties ar ikdienišķiem darbiem bez pilnīgas nopietnības vienkārši pavazāšos starp un gar un ap pa virsu tuvojas šis bīstamais apmierinājums bīstams tāpēc, ka tas apmierina un tad es klīstu kamēr izsīkstu bet negribu to meklēt no jauna jo esmu kaut kur iekritis pa starpu mani saknaģoja pēc pilnas programmas un kādos tik es slazdos neesmu iekritis visos pēc kārtas un tad es sēžu savā lauku šķūnī un vis_ dzīv ir bijusi tāds skrējiens ak vecuma gadi beidzot var pajāt un vienkārši sagatavoties atstiept pekas |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
