|
es esmu sava tēva tēvs kur jūs likāt manu zemīti ja paraugās no diktatoriska viedokļa ja konservs ir vienīgais izdzīvotājs kosmosā tad bēdīgas sejiņas rakstīja īsziņas kas par nelietību un nekārtību ar e vitamīniem elektroniskā paraksta kartogrāfu sapulcē mēs ieminējāmies par šīm neatbilstībām un mums izteica rājienu par korekti sasietu aukliņu ap pežu es nojumes skrandās stāvēju diennaktīm kamēr no manas aumaļu straumes asins pa pilei pa lāsei kamēr es turēju rociņu tikmēr cirkus laukumā būvlaukumā zirdziņi un pūķi nevietā paspēruši soli paklupa ap parabolas neseno pagātni mēs jau arī viņiem lācīti vilkām pār acīm bet galvenais strostētājs bija tas labiņais no kura mums nebija kauna un kuru mēs pār plecu pārmetuši kā sapītās pīnītēs iedunkāts sānā saslapināja biksi un nolaida poda vāku uzkāpa un ņēmās rakāties slepenajās slēptuvēs tik lielas bija viņa rokas ka nevarēja saskatīt skapi aiz saplacinātās muguras viņa tik slienainās kurpes visas vienos punktiņos un no mums bija iemūžinātā tēvareiz tik dikti sapikojusies ka es ar baranku ledaino skatienu nē es to visu atmetu man jau pašam neko nevajag es jau biju sarausis mantu kalnus varēju pat uztaisīt šrotu un pakārties |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
