Viena lapa - Post a comment

nepilnības un liekulības manos tekstos ir vajadzīgas man, savādāk es jūtos pliks neaizsargāts kā buciņš ar pliku nabu sniegā. un vēl vairāk, man tas ir vajadzīgs barībai, jo manu tekstu būtība nespēj izdzīvot bez salmiem apkārt, tie kalpo ar vielu, pie kuras pieturēties, es nevaru levitēt gaisā. jā, es varu pateikt zīmīgus divus vārdus vai teikumu vai pāris teikumus kas ir pārdomāti un ideāli nostrādā un ielaižas visos zobratos un tad pārtikt no tā, kā tie atbalsojas, kā citi tos izlasa, kā viņos iedarbojas ietekme. tas viss tā ir, bet es gribu iet tālāk un es nezinu, kur es eju un vai es kaut kur nonāku un vai vispār vajag iet. šādā neskaidrībā un nedrošībā es mēģinu rast pamatojumu, ko, iespējams, nevajag mēģināt darīt, bet arī to es nezinu. nav arī svarīgi kaut ko zināt un nevar apgalvot, ka kaut kas ir svarīgi, nedz arī pretējo, tad kā gan es varu sevi pamatot ar rakstīšanu? es nevaru, es vienkārši uzrakstu un pazūdu, un es nevaru pat ja gribētu atskaitīties par uzrakstīto nedz šeit nedz iepriekš, jo tas izklausās pēc kaut kāda zen sviesta parastā un tradicionālā, bet tā nu tas ir te | ir robeža aiz kuras nekā no iepriekšējā nav un kur ir aiz robežas pateiktais un tad vēl viena robeža redziet lai kā es gribētu paskaidrot es nevaru, jo brīdī, ka es aizeju aiz šīs robežas.. you know