es murmanskā rindu neaizkavēju, es viņiem devu pa ribām un rādīju
tas ir manu kaklarotu sindroms, es to pats pagatavoju no šokolādes. es visiem ārdīju sveces no vēderea ārā. es stāvēju brīdi. man nebija pienākums un skābeklis nāca tieši līdz manām nāsīm.es glupi smaidīju. vienā brīdī pat gribēju sasparoties un izlikt no dzīvokļa tējkannu, bet man nepietika pārliecības. tagad es sākšu no gala. es pastāstīšu, kā tas izskatās, kad visiem iepatīkas māklera darbs. es biju uz vezuma nosēdējis divpadsmit stundas un man sasvērās viens tornis. mani atnāca brīdināt, ka labāk lai esmu atklātāks, ka varu iesūnot un kā teica padauza kaķe man bija ar daudziem zembru dīķiem pa ceļa, čalojam. godam tas nebija nostrādājis it visur un tāpēc mēs launagā prasījām, lai mūs apprec ar debilu deķi un siksnu pa brienamjo taku. es teicu, ka es to jau atrisināju, bet man pārmeta, ka nemāku sadalīt laiku. es apvilku otru kamzoli un gāju ogās, gāju spiedu ogas starp nāsīm un elpoju encel dom dom. bija rīts mēs kašķējāmies. mes mētājāmies, spārdījāmies. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
