šeit golgāta zīmējums, es dzirdēju, ka pieminēja manu vārdu, atnācu apskatīties, kā sokas. skatos, joprojām neesat ēduši brokastis. nu, ko, tā tam būs būt, kad atnāks mans dubultnieks, kad es atkal nomainīšu viņu, tad jums būs iet ēst brokastis, vārīt putru. zemes dzīlēs ir laba slava, mēs jums, Tarkovska kungs, atvedām ķēvi un vezumu, paņemiet par labu, lai tas kalpo jūsu kinemotogrāfam un filmai. lai jūsu uzņēmums plašā nozīmē būtu labi apmeklēts. mēs tad atkal ieradāmies tajā stacijā, kas mūs visus bija izzīmējis kā toreodorus. es jau biju vienā tajā instancē, kad mūs apšķebināja, bet ad mēs klausījāmies. es jau drīz došu vārdu savam brālim, bet pagaidām uzgaidiet. mēs jau arī neesam nekādas koķetērijas, bet vienā virzienā tas izmetas kails. bija viena tāda diena, kad mums aptrūkās vārdi. es apsēdos zemē, lai skatītos un slacītu jūru, tad atkal es piemodos un gāju uz vezumu. vermuts mūs apmierināja, tādēļ mēs izkārtojāmies pie rozetes. labi, brāli, lūdzu tev vārds, lai visi redz, kāds tu glīts.
nu brāli, kā es izskatos? tā tīri neko, ne? es laikam ilgi nerunāšu, jo kungam gribas ēst. es aši pieskaršos visiem galvenajiem aspektiem un tad aidā jūriņā. tātad, mēs esam visai samirkuši šajā vasarā. es glaudu galvas un tas izzīmējas kā stbules. būsi uz vienu roku ņemams un stumjams. es atkal kasos un domāju, kā tas mūs ietekmēs. es biju redzes leņķī iesprūdis un tagad atkal revivējos. būs nopūsties un sūri grūti strādāt. gaida tējnīcu tagad. tīri labi mums sokas brāli vai ne? bet tas bija tajā buldozerā, kad mēs vāļājāmies zālē ar krepapīru. bieza migla mūs apbedīja, mēs smējāmies. kukulītis mūs vadā pa apvārsni un launagā piesola pa zobiņiem. skrejceļš mūs izgaismoja itin labi un es jau redzu sārtas rozes. laidīsim bērnus ēst putru, lai viņi aug lieli un stipri, smuki. |