vorkuta bija pieskrējusi pie padzerties un lamājās ak manas dieniņas. viens bija skaidrs, ja tūlīt nesāksies lietus vai karš, mēs paliksim nomalē uz atlikušo laiku, tāpēc sasparojieties un nāciet pulciņā. patiesībā es tikai gribēju parādīt bildi, bet nekas cits nebija padomā, un tad es varu šaubīties par to, cik labi es zinu, ko es daru un ko es gribu, tāpē manā komandā ierodas papildu punkti un es varu uzgavilēt, ja vienas tas būtu bijis tas, ko vēlējos. kā var redzēt no piemēra, es izmēģinu dažādus jaunus veidus, kā atrast patiesību, piemēram, es tagad apšaubu pašus fundamentus, proti, to, kur ir augša apakšējā stāvā augša lejā stāvā stāvi graudi. biju šodien veikalā un pārrados mājās burtiski ierados ievēlos klausos kā skan kalaminitē un gāju jau uz purvu grauzt nagus, kad iesēdos stigā un tagad mani kauj. stingra tā līnija, kad beidzas visi spilgtie pienākumi ko stāstīt un tad sāc rakties un izdomāt notikumu kad tie no dieva atnāk un kad visiem ir pa kg gramus nemaz neskaitot. tā lūk. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
