Ziniet, ko, "jutīgie" un "dzīvesgudrie" pieaugušie, kam tik ļoti sāp sirds par to, ka es jūs esmu banojusi, – ja tas, ka mani kaut kas spēj apbēdināt un aizvainot, padara mani par niķīgu un gļēvulīgu bērnu, tad es ļoti labprāt tāds esmu un nemaz negribu izaugt liela. Un jūs varat mierīgi par mani smieties un aprunāt savās cibās, cik jums patīk.
Es nebanoju cibiņus tāpēc, ka es nespētu argumentēt vai aizstāvēt savus viedokļus, bet tāpēc, ka man negribas šķiest savu laiku un enerģiju, sarunājoties ar cilvēkiem, kas citus uzskata par “maziem muļķīšiem”, ko visādi bikstīt vai apņirgāt, kamēr paši savas patiesās jūtas un domas slēpj aiz ironijas, sarkasma vai auksta intelektuālisma maskām, un “dziļa jutīguma”, kā izrādās (ja tas ir vienīgais, kā viņi spēj būt) – es daudz labprātāk rušinos smilšu kastē ar mazajiem un dumjajiem, tiem, kas neprot ne pareizi sarunāties, ne skaisti un cēli pasniegt sevi.
Ja kāds pats to vien dara, kā klaiņo pa internetu, lai nemitīgi meklētu izdevību par kādu citu slepeni vai atklāti pasmieties, un tad otru sauc par “cietsirdīgu gļēvuli” tāpēc, ka viņš to negrib tolerēt, tas ir smieklīgi un, es atvainojos, nožēlojami. It kā būtu runa par vienu komentāru, ko es nebūtu spējusi izturēt vai atspēkot, ja tu konstanti izturies pret citiem žultainā un kretīniskā manierē, manuprāt, tas, ka citi kādā brīdī vairs negribēs ar tevi komunicēt, ir likumsakarīgi.
Man nav ilūziju par cibas privātumu un es savu žurnālu neturu par neaizskaramu dimanta olu, ar kuru visiem būtu nez kā jāauklējas un jābūt supersaudzīgiem un piesardzīgiem, bet tā nav arī miskaste, un es neesmu miskaste. Un man nav ne kauns, ne neērti par to, ka, man šķiet, ka citus cilvēkus cienīt ir forši. (arī internetā, ne tikai uz ielas).
Un, jā, es arī esmu jūtīga, stap citu, un reizēm ļoti noskumstu par citu cilvēku rīcībām, īpaši, ja es nevaru uzzināt to motivācijas un iemeslus, un man ir jāsamierinās ar poētiskiem murgiem no sērijas “tu visu sapratīsi, kad pienāks īstais brīdis” (tas būs tad, kad es izaugšu liela, vai ne?) I am so done with this kind of shit.
Ja kāds jūtas tā, ka viņš man vēl nav visu pateicis par to, kāda nožēlojama gļēvule vai muļķīgs bērns es esmu, un nevar naktīs gulēt aiz tā, ka nav iespējams to te izdarīt, tad, lūdzu, mans e-pasts ir jūzerinfā pieejams, es jūs uzaicinu sevi nespīdzināt un atgūt sirdsmieru, ko es esmu jums laupījusi.
Un, lai mīļā ciba nemocītos neauglīgos fantāziju lidojumos un nerastos nekādi pārpratumi – es šeit runāju par un ar nulli un romiju .
http://klab.lv/users/nulle/720914.html
Es nebanoju cibiņus tāpēc, ka es nespētu argumentēt vai aizstāvēt savus viedokļus, bet tāpēc, ka man negribas šķiest savu laiku un enerģiju, sarunājoties ar cilvēkiem, kas citus uzskata par “maziem muļķīšiem”, ko visādi bikstīt vai apņirgāt, kamēr paši savas patiesās jūtas un domas slēpj aiz ironijas, sarkasma vai auksta intelektuālisma maskām, un “dziļa jutīguma”, kā izrādās (ja tas ir vienīgais, kā viņi spēj būt) – es daudz labprātāk rušinos smilšu kastē ar mazajiem un dumjajiem, tiem, kas neprot ne pareizi sarunāties, ne skaisti un cēli pasniegt sevi.
Ja kāds pats to vien dara, kā klaiņo pa internetu, lai nemitīgi meklētu izdevību par kādu citu slepeni vai atklāti pasmieties, un tad otru sauc par “cietsirdīgu gļēvuli” tāpēc, ka viņš to negrib tolerēt, tas ir smieklīgi un, es atvainojos, nožēlojami. It kā būtu runa par vienu komentāru, ko es nebūtu spējusi izturēt vai atspēkot, ja tu konstanti izturies pret citiem žultainā un kretīniskā manierē, manuprāt, tas, ka citi kādā brīdī vairs negribēs ar tevi komunicēt, ir likumsakarīgi.
Man nav ilūziju par cibas privātumu un es savu žurnālu neturu par neaizskaramu dimanta olu, ar kuru visiem būtu nez kā jāauklējas un jābūt supersaudzīgiem un piesardzīgiem, bet tā nav arī miskaste, un es neesmu miskaste. Un man nav ne kauns, ne neērti par to, ka, man šķiet, ka citus cilvēkus cienīt ir forši. (arī internetā, ne tikai uz ielas).
Un, jā, es arī esmu jūtīga, stap citu, un reizēm ļoti noskumstu par citu cilvēku rīcībām, īpaši, ja es nevaru uzzināt to motivācijas un iemeslus, un man ir jāsamierinās ar poētiskiem murgiem no sērijas “tu visu sapratīsi, kad pienāks īstais brīdis” (tas būs tad, kad es izaugšu liela, vai ne?) I am so done with this kind of shit.
Ja kāds jūtas tā, ka viņš man vēl nav visu pateicis par to, kāda nožēlojama gļēvule vai muļķīgs bērns es esmu, un nevar naktīs gulēt aiz tā, ka nav iespējams to te izdarīt, tad, lūdzu, mans e-pasts ir jūzerinfā pieejams, es jūs uzaicinu sevi nespīdzināt un atgūt sirdsmieru, ko es esmu jums laupījusi.
Un, lai mīļā ciba nemocītos neauglīgos fantāziju lidojumos un nerastos nekādi pārpratumi – es šeit runāju par un ar nulli un romiju .
http://klab.lv/users/nulle/720914.html
6 comments | Leave a comment