Vai arī nevēlēšanās komunicēt - nevēlēšanās iedziļināties.

Jā, man likās tik jocīgi, cik ļoti vienā mirklī un pēkšņi es nonācu pie šīs atklāsmes, runājot ar kādu cilvēku par to, ka ļoti bieži, droši vien lielākoties, visādas problēmas dažādās cilvēcisko attiecību plāksnēs un līmeņos rodas tāpēc, ka kādam nav bijis spēka vai vēlēšanās precizēt un pārjautāt, tb - vai tiešām tu šo domāji tā, kā es uztvēru?, vai no tā, ka mēs vienkārši esam nikni vai klusējam, nevis paskaidrojam un informējam.
Un sākums ir komunikācija ar sevi, protams.

Un vispār, ka mēs kaut kā esam pieraduši sagaidīt izpratni par kādām lietām, bet ļoti bieži neesam gatavi ieguldīt, palīdzēšanā šo izpratni izveidot.

Varbūt, ka tas atkarīgs no tā, cik ļoti konkrētajā gadījumā rūp saprast, ko domā otrs cilvēks. Ja tas šķiet svarīgi, tad tu pārjautāsi, noskaidrosi. Ja ne - vienkārši izdarīsi secinājumus no kaut kādiem fragmentāriem izteikumiem.

Šis liek izdarīt ļoti skumju secinājumu, ka laikam agrāk man citi cilvēki ir bijuši ļoti mazsvarīgi (kas gan arī ir loģiski, ja tu esi nenormāli depresīvs, pasaule griežas ap tevi un lielākoties ar mērķi nodarīt tev pāri), es neesmu varējusi saņemties pārjautāt pat tad, kad man it kā ir bijis ļoti svarīgi.

Lielā, lai arī tik vienkāršā dzīves prasme - saprast un saprasties ar citiem cilvēkiem. Un nedomāt visu laiku tikai par sevi. Man arī jaunībā tā lielā mērā likās - par to pāridarīšanu. Bet tas ir nejauks aplis, un tu nezini, kur tam sākums.