Jopcik, katru reizi, kad es par šito kaut ko dzirdu, man ir tāāāda panika (ņemot vērā to, ka mana dalība tur ir pēc definīcijas neiestudējama), āāā.

eh, man tik žēl, ka es nevarēšu aiziet.

nez, man nerodas sajūta, ka Tev būtu grūti improvizēt, bet, protams, no malas jau nevar spriest, cik ļoti citi paniko un uztraucas. Es vienk. vienmēr apbrīnoju cilvēkos spēju normāli spēt pateikt to, ko viņi grib pateikt.

es panikoju katru reizi :)

Vienmēr, kad ir jārunā, vai, kad publiski jāuzstājas?

aha, vienmēr vienmēr. vienīgās reizes, kad es runāju nepanikojot, ir tad, kad es runāju ar sevi :D

nēnu labi, "vienkārši kaut ko parunāt ar cilvēku, ko pazīstu" nav tik traki.

o, vareni, Tev arī tā ir, un to nevar pamanīt (tātad to var iemācīties slēpt, ja ne pārvarēt) :D
man gan ar šo ir kļuvis mazliet, mazliet labāk, nav gluži vairs tā, ka brīžiem neko nevar pateikt, jo, liekas, ka es sākšu raustīt valodu aiz bailēm, bet jā - kopumā ļoti saprotu.

bet vai - es tagad atcerējos, ka man taču jābaidās no šodienas.

(centīgi pārmaļu galvā, ko atbildēt uz jautājumiem "par ko ir tavi dzejoļi?" :D lai nebūtu atkal tie bezpalīdzīgie šļupsti.

"kur tu smelies iedvesmu?"

no cibas. :D

"jaunā dzejniece iedvesmu dzejai smeļas kā senie latvieši, no cibiņas"

:))

bet visp. ar intervijām ir tā, ka ļoti palīdz, ja tu iztēlojies, ka šo avīzi lasīs kāds, kam tu tiešām gribētu to pastāstīt, bet kas vēl neko daudz nezina, tb "foršs cilvēks, kas vēl nav atklājis, cik dzeja ir kruta" (mazums kas); un tas žurnālists ir tāds diezgan draņķīgs ieraksta operators, kas nozaudē pusi teikumu, tāpēc jācenšas, lai katrs teikums var pastāvēt pats par sevi.

klusēt ir okei, tb paklusēt, līdz izdomā atbildi uz savu jautājumu. starp citu, arī atbildēt uz jautājumu ar pilnīgi kaut ko citu arī ir okei. nu tipa "par ko ir tavi dzejoļi?" - "man šķiet, ka visi pasaules dzejoļi ir par to, kā pasaule atspoguļojas dvēselē... untātālāk par to cik dzeja ir kruta vai dajebko citu, kamēr pietrūkst, ko teikt"

es gan tieši nesen telefonsarunā L teicu, ka man patīk cilvēki, kuri paklusē un nerunā lieku, ja vien tie neesmu es, jo tikko biju pajautājusi "to teici tu vai es? - tipa, man patīk bezjēdzīgas, muļķīgas sarunas, bet es centīšos koncentrēties un sevi neapkaunot, es visvairāk uztraucos par to, ka man vienk. ir grūti strukturēt savas domas runājot, es labāk rakstu, bet es tiešām ceru, ka ar šo nav vairs tik dramatiski kā agrāk, es spriežu pēc tā, ka man reizēm izdodas kaut ko papļāpāt arī ar cilvēkiem, kurus es īsti labi nepazīstu.

un mēģināšu ņemt vērā par tiem pilnajiem teikumiem.

un es arī gribu kādam kaut ko pavēstīt - jau rakstīju, es jau kopš pusaudžu vecuma esmu gaidījusi, ka vietējā avīze mani intervēs, lai pastāstītu par savu skolu. :D

Jā, es arī tikko noskatījos, esmu apburta, iemīlējusies! :)