Es domāju, kāds gan visa šī situācija ir vājprātīgs trigeris tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, cieš no kādas atkarības vai psihiskas saslimšanas, vienalga vai tā būtu šizofrēnija vai vienkārši nekad līdz galam nepārejošas skumjas, un viss, kas ir pa vidu un ap. Izolācija, kas no cilvēces glābšanas viedokļa, protams, ir absolūti saprātīgs un pareizs lēmums, tomēr ir bumba ar laika degli. Es domāju, par to, kādas trakas lietas visi tie cilvēki, kas tagad savos dzīvokļos un mājās slepeni jūk prātā vai ir slepeni jukuši prātā jau ilgāku laiku, varbūt jau gadiem, bet tagad šis viņus ir katapultējis pa taisno iekšā trakuma epicentrā, varētu izdarīt vai drīzumā izdarīs. Ko traku mēs visi kopā, bet katrs atsevišķi varētu izdarīt? Ārā ir silta, maiga diena, un man liekas, koki saprot, par ko es runāju, tas ir, domāju, viņi arī redz veselu baru traku cilvēku, no kuriem daļa ārpusē varbūt ir daudz maz veiksmīgi izlikušies, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet patiesībā viņi domā, ka koki ar viņiem sarunājas bez vārdiem, ka visur ir kaut kādas zīmes; šo dažādu pakāpju trakuma cilvēku armiju, kas slēpjas vai staigā apkārt, cenšoties ieturēt divu metru distanci, vai necenšoties. Tās nav veselīgas domas, lietderīgas vai adekvātas domas. Bet, ziniet ko, man nav nekāda pienākuma domāt veselīgas un adekvātas domas. Droši vien adekvāta nav arī sajūsma, ar kādu es priecājos par šādiem teikumiem grāmatā "Skaistās": "Iedomājos, ka varbūt ar visām tām jogām un meditācijām es vienkārši aizpildu laiku, lai nenosistu cilvēkus, kuri mani ir nodevuši. Un varbût Budam bija tâpat? Vienkārši aizpildīts laika posms, kurā varētu atriebties, cirst galvas, šķelt cirvjus rokās un kājās, asinīm šķīstot." Nē, es nevienu neplānoju nogalināt, un citiem arī ļoti neiesaku, tā nebūs tā trakā lieta, ko es varētu izdarīt. Man vienkārši ļoti patīk šī doma. Un veids, kā tā ir formulēta. Kopumā gan man galvā noteikti ir pārāk daudz visādu domu, jo es veikalā atkal kaut ko aizmirsu. Vegānu saldējumu.