Bībele saka: piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara

Es saku: nepiedod saviem bulijiem, iestādi viņu pagalmā latvāņus!

Skatos tos Karmas latviešus, un liekas tik interesanti, bet patiesībā jau loģiski un pašsaprotami, ka daudzi no šiem ezotēriskajiem krāpnieku kursiem tieši vai netieši kalpo kā sieviešu pakļaušanas mehānisms. "Ja tu sāc lietot rupjus vārdus, pacelt balsi vai citadi esi nesavaldīga, tu esi iekāpusi vīrišķajā enerģijā, un tev vajag nomierināties". Kad tas tiek parādīts psihoterapeitam, viņš pasaka, ka viņa vērojumi liecina, ka vairumam sieviešu, kas ir viņa pacientes, viena no nozīmīgākajām problēmām ir tieši nespēja būt kontaktā ar savām dusmām un neapmierinātību, un, ja viņas to spētu, tad, ļoti iespējams, paprasītu savam partnerim to stundu sev un citādi neļautu pārkāpt savas robežas.

Bet nu vispār jau crazy shit, un es pieļauju, ka samērā domājoši cilvēki arī pavelkas.
Katrā ziņā, es lietoju daudz rupju vārdu, šo skatoties.

Kā tas var būt, ka lampiņas, kurām bija jāpienāk 8. novembrī, pienāca šodien, bet termoveļa, ko pasūtīju pirms mēneša, vēl nav pienākusi? Es gribu, lai viss ir tā, kā ir sarunāts.

Man agrāk bija ļoti bail atrasties tajā vietā, kas savieno vilciena vagonus; es neteiktu, ka man tagad vairs nav bail, es drīzāk sevi pārliecinu, ka, ja jau tur būt ir atļauts, tad tas ir droši, lai gan pārliecības, ka padomju vilciens nevarētu nolemt atkabināties tieši brīdī, kamēr es pa to pārvietojos, man nav. Bet, ja tā notiktu, vismaz man būtu bijusi taisnība, ka šis noteikti nevar būt droši. Ļoti garie braucieni man tik ļoti saistās ar bērnību, varbūt tās ir pašas labākās bērnības atmiņas līdz ar grāmatām un liliju smaržu. Es gan, protams, bērnībā biju nepacietīga, un bieži garie braucieni tomēr man bija par garu, bet visgrūtāk bija pieturās, un autobusi kādreiz mēdza stāvēt arī divdesmit minūtes. Savu gaidīšanas limitu es laikam esmu pārtērējusi. Un es protu gaidīt: transportus, kad tie atsāks braukt, rindās utml. Šobrīd apkārt redzu, ka no tāda vecuma bērniem, kāda tolaik biju es, tādu pacietību neviens nesagaida. Bet, jā, kopumā man nešķiet sevišķi iracionāli pavadīt ceļā 7+ stundas, lai kādu nointervētu, atrodoties pilsētā X apmēram 3 stundas, jo satiksme citādi neļauj. Vienīgi cilvēki, kuri vienmēr dzīvojuši centrā, domā, ka viņiem nekad nekur nav ilgi jābrauc. Un es, lai gan esmu tiekusies pretī centram visās šī vārda nozīmēs, lai mana dzīve kļūtu kaut mazliet mazāk komplicēta, savā būtībā noteikti neesmu centra cilvēks.

Bērnībā es diezgan bieži biju slima, domāju, ka tas bija saistīts ar manu spēcīgo nevēlēšanos apmeklēt skolu un citām psiholoģiskām problēmām, ja atmiņa mani neviļ, man mēdza būt arī diezgan augsta temperatūra, ko es pārcietu samērā labi, ar 38+ varēju spriņģot pa dzīvokli un justies tīri līksmi, ka neatrodos skolā, vakar vakarā, kad temperatūra uzkāpa līdz 38, 1 es gan nemaz nejutos līksmi, vēl bez stiprajām kakla sāpēm, kas nomainīja balss neesamību man bija tāda sajūta, ka iekšā kaut kas abstrakti sāp, es nezinu, tieši kur sāp, bet ievilkt elpu un kustēties ir nepatīkami. Un ir ļoti, ļoti auksti, arī zem segām un džemperī. Tik lielu tempretatūru nebiju sev fiksējusi vismaz desmit gadus, jo parasti slimoju vispār bez tās. Interesanti, kas tās panesības ziņā ir mainījies.

Bieži, kad esmu slima, domāju, ka dzīve iet man garām un visi aizmirst, ka es eksistēju. Man arī tagad žēl, ka sanāk laist garām filmu festivālu, jo likās, ka šogad nu gan būs visas iespējas to apmeklēt, lai gan ir diezgan liela iespēja, ka intelektuālais līmenis, kādam es šobrīd spētu pieslēgties, būtu varbūt teletūbiji, šodien, piemēram, divreiz izmazgāju veļu, jo, ielikusi to mazgāties, sapratu, ka nepieciešams atgulties, kādā brīdī piefiksēju, ka vairs nedzirdu veļasmašīnu, aizgāju apsakatīties, tā aizvien bija ieslēgta, bet neko nemazgāja, izdarīju "loģisku" secinājumu, ka gan jau pazudusi elektrība vai kaut kāds cits gļuks, un palaidu vēlreiz to pašu režīmu no sākuma, tad paskatījos pulkstenī un sapratu, ka pagājušas apmēram trīs stundas, un es esmu bijusi aizmigusi un neesmu to pamanījusi. Naktī man vienbrīd bija sajūta, ka acīs spīd spilgta gaisma, lai gan es gulēju tumsā, varbūt tas bija miegā. Bet, nu, pret vakaru es izdzēru smiltsērkšķu sīrupā iejauktu teraflū, ja es to jaucu ūdenī, tas ir šķebinošs, un pat nedaudz spēju pieķerties atšifrēšanai, kas ir viena no nomierinošākajām nodarbēm visā pasaulē, ja tikai nav jāsteidzas. Šajā sakarā vērts atzīmēt, ka bezvadu austiņas (un bezvadu putekļusūcējs) ir vieni no labākajiem pirkumiem jebkad ever. Tiesa, šīs bezvadu ierīces ir ļoti trauslas, nevajag tās mest zemē, mans dators jau vairs nevar pieslēgties austiņām, bet telefons aizvien kaut kā var.

Pirms slimība to izslēdza, man galvā bija intensīvs karuselis ar domām. Domāju par to, kāpēc es jūtos tik nevērtīga. Kad domāju par sevi atsevišķi, es tā nejūtos, šī pārliecība iezīmējas, tiklīdz es domāju par sevi mijiedarbībā ar kādu citu un lielā mērā nosaka to, kā es rīkojos. Kad godīgi un bez izlikšanās konfrontēju sevi ar to slightly vulgāro un objektificējošo manieri, kādā tiek reflektēts par citiem, it kā tas būtu kaut kāds personiskais leļļu teātris, nevis īsti cilvēki, kuru dzīvēm tu izbrien cauri ar dubļainiem zābakiem, es sāku uz sevi ļoti dusmoties, un liekas, ka nevaru saprast, kas mums vispār jebkad bijis kopīgs. Bet, protams, ka es saprotu, man ir atbildes, un tās ir tik nepatīakamas, it kā kāds būtu trāpījis ar nejauši atvilktu gumiju. Man šķiet, ka tad, kad trāpa ar nejauši atvilktu gumiju, īsti arī neko nevar darīt, tikai pagaidīt, kad vairs nesāp. Un ļoti vēlams citreiz censties mazliet vairāk uzmanīties. Bet šis, protams, arī ir tricky - es esmu pārliecināta, ka vilciena vagoni nav sakabinati kopā droši, lai gan tam man pat nav nekādu pierādījumu.

Es gribētu iegulties apsildāmā lapu kaudzē un piedzīvot mierinošu bezvārdu klātbūtni. Man vajadzētu apliet augus, ko pirms kāda laika novietoju uz virtuves nišas, bet tas prasa uzkāpšanu uz krēsla, un to varētu darīt, kad es jutīšos, ēm, drošāk pārvaldām savu ķermeni, cik nu droši tas vispār jebkad mēdz būt. Vēl es gribu nopirkt tādas lampiņas, kādas bija Siguldas ezītī miglā.

Siren Song

This is the one song everyone
would like to learn: the song
that is irresistible:

the song that forces men
to leap overboard in squadrons
even though they see the beached skulls

the song nobody knows
because anyone who has heard it
is dead, and the others can't remember.

Shall I tell you the secret
and if I do, will you get me
out of this bird suit?

I don't enjoy it here
squatting on this island
looking picturesque and mythical

with these two feathery maniacs,
I don't enjoy singing
this trio, fatal and valuable.

I will tell the secret to you,
to you, only to you.
Come closer. This song

is a cry for help: Help me!
Only you, only you can,
you are unique

at last. Alas
it is a boring song
but it works every time.

(Margaret Atwood)

Es šodien izdomāju, ka lieta, ko es tiesām vēlos ēst, ir saldējums ar avokado un zilā siera mērci.

Izrādās, ka Grīziņkalna parkā ir jauka strūklaka, kurā var bradāt un sēdēt uz apmales, mērcējot kājas ūdenī. Man vienbrīd gribējās tajā apgulties ar visām drēbēm, bet tas nerādītu labu piemēru. Though, es varu aiziet un apgulties strūklakā citā dienā.

- ja kādam cilvēkam ir apstājusies sirds, tad viņam jāēd hotdogi
- kas ir bruģis?
- kas ir giljotīna?
- es gribu mājās
- es gribu fantu
- es gribu uz Disnejlendu

Vai Lampā varēs nopirkt dzērienus un vai tur pārbauda domas?

Aizgāju īsā pastaigā grīziņkalna parkā, kur viss smaržoja pēc tuvojošamies lietus. Bet tur man atkal piesējās kristiešu beibes un jautāja, vai zinu, ka dievs mani mīl. Tā kā pirms brīža biju klausījusies Zāli, spotify tieši tobrīd austiņās atskaņoja "bur man buri, skauž man skauģi" Iļģu izpildījumā. Vajadzēja atbildēt, ka man tāda manipulatīva mīlestība ar nosacījumiem nav vajadzīga, bet visas labākās atbildes ienāk prātā par vēlu, tāpēc iestājās neveikls klusums, un dāma jautāja, vai, ja mana dzīvība pārtrūktu šodien, man ir pārliecība, ka es nokļūtu debesīs. They have become desperate. Domā, ka iebiedēs mani atpakaļ kristietībā ar baidīšanu no elles. Atkal: labākās atbildes ienāk prātā par vēlu, vajadzēja atbildēt, ka debesīm ir nozīne tikai, ja tic ellei un grib no tās izbēgt. Bet es nospiedu play un gāju tālāk pirmslietus parkā. Varbūt viņām likās, ka vajag mani izglābt, jo biju uzvilkusi jaunās superseksīgās otrā elpā pirktās bikses, kuras man, iespējams, ir nedaudz par apspīlētu, ha.

Daži no mums nomirs no covid, citi no hroniskām veselībām problēmām, kas saasināsies, vēl citi izdarīs pašnāvību.

Es gribu to skaidri pateikt - es uzskatu, ka nekāda jauna, fundamentāli atšķirīga valoda nav jāmeklē (varbūt ir jāmeklē citas rīcības stratēģijas). Ir jārunā vairāk un skaļāk. Un tas būtu jādara arī tiem cilvēkiem, kuri izvēlas palikt malā un neiesaistīties.

Un cilvēkiem ir jāmācās klausīties.

Gan no teorijas, gan pieredzes varu teikt, ka šis "tevi sadzirdēs, ja tu runāsi citādāk" ir manipulatīvs bulšits. Ja cilvēks ir varas pozīcijās, viņam drīkst būt emocijas (jo tas taču ir cilvēcīgi). Ja cilvēks ir margināls, tad emocijas pierāda, ka viņš ir neadekvāts, pat ja šīs emocijas ir par traumatisku pieredžu virkni, ko sabiedrība ir izraisījusi.

Izrādās, ka labie proteīni patiesībā ir tieši augu izcelsmes produktos, gaļa mūsdienās dabiski vairs nesatur b12, un Emīlija Dikinsone was gay.

Par ko vēl pasaule man ir melojusi? Tell me now, I will find out anyway.

A Litany for Survival


For those of us who live at the shoreline
standing upon the constant edges of decision
crucial and alone
for those of us who cannot indulge
the passing dreams of choice
who love in doorways coming and going
in the hours between dawns
looking inward and outward
at once before and after
seeking a now that can breed
futures
like bread in our children’s mouths
so their dreams will not reflect
the death of ours;

For those of us
who were imprinted with fear
like a faint line in the center of our foreheads
learning to be afraid with our mother’s milk
for by this weapon
this illusion of some safety to be found
the heavy-footed hoped to silence us
For all of us
this instant and this triumph
We were never meant to survive.

And when the sun rises we are afraid
it might not remain
when the sun sets we are afraid
it might not rise in the morning
when our stomachs are full we are afraid
of indigestion
when our stomachs are empty we are afraid
we may never eat again
when we are loved we are afraid
love will vanish
when we are alone we are afraid
love will never return
and when we speak we are afraid
our words will not be heard
nor welcomed
but when we are silent
we are still afraid

So it is better to speak
remembering
we were never meant to survive.

(Audre Lorde)

Veikalā:
- vai tās ir jūsu konfektes?
Paskatos uz saviem pirkumiem:
- nē, man ir tikai maize un vīns.

Es neatbalstu tos tirdzniecības ierobežojumus. Mani tie neskar. Es par laimi šobrīd neesmu tādā situācijā, kurā gaidītu, ka pienāks īsziņa par to, ka kontā ieskaitīta nauda, lai ietu uz veikalu iegādāties kādas konkrētas preces. Bet es tādā esmu bijusi pietiekami nesen, lai nebūtu attīstījusi aroganto "ja plāno laiku un finanses, tad šī nevar būt problēma".
Es saprotu idejisko motivāciju aiz šiem ierobežojumiem. Bet, manuprāt, tas vienkārši tā nestrādās. Cilvēki drūzmēsies veikalos piektdienās (cilvēki jau līdz šim drūzmējās veikalos daudz par daudz), konfliktēs veikalos nedēļas nogalēs, ar to būs jādīlo veikalu darbiniekiem, kuri jau tāpat šobrīd ir pietiekami apdraudēti. Cilvēki, kuri gribēs ballēties un lietot alkoholu, tāpat atradīs veidu, kā to darīt.
Es zinu, ka ir valstis, kurās tirdzniecība brīvidienās ir ierobežota, un tas skaitās pilnīgi normāli. Bet tās parasti ir valstis ar normālākām sabiedrībām, kurās ir krietni augstāks sociālaās atbildības līmenis un izpratne par to, ka arī, piemēram, veikalos strādājošie brīvdienās var gribēt atrasties kaut kur citur, nevis veikalā. Un parasti arī augstāks kopējais labklājības līmenis. Pie mums tas tikai antagonizēs to sabiedrības daļu, kas nav gatava pieciest nekādas neērtības līdzcilvēku labā.

Turklāt nopietna epidemioloģiskā pamatojuma šim nav. Un tas mani, iespējams, satrauc/kaitina visvairāk. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka šis parāda valdības sakāvi, tādu kā "bija normāli ierobežojumi, bet tie nenostrādājā tik labi, kā mēs gaidījām, jo daļa sabiedrības mūs ignorē, moš pamēģināsim kaut ko pilnīgi random, a, ja nu tas nostrādā?"

Es saprotu, ka situācija ir ļoti nopietna, un šie ir ekstrēmi apstākļi, bet, nez, tad jau ieviest īstu karantīnu un ļaut iet ārā ierobežotā skaitā reižu nedēļā būtu efektīvāks solis. Nē, es tādu negribu, man ļoti bail no tā, ka uz ielām būs armija, un viss būs riktīgi bailīgi. Lielā mērā bail tieši tāpēc, ka es esmu viena, un man nebūtu, kas patur rociņu pie visādām iracionālām bailēm, kuras es nespētu pārvarēt. Bet tas vismaz varētu mazināt saslimstības statistiku, atšķirībā no visādām ākstībām ar veikaliem. Man besī "jo es tā teicu" līmeņa motivācijas noteikumi.

"- ko mēs gribam?
- vasaru!

- kad mēs to gribam?
- tagad!"

Bet es pēdējā laikā bieži domāju par to, ka es savā dzīvē gribētu justies labi nevis tikai izņēmuma kārtā, bet, piemēram, kaut vai pusē no visa laika. Bet tas pagaidām šķiet diezgan apšaubāmi sasniedzams mērķis.

Es rūpīgi googlēju, kā izskatās Ojāra Vācieša muzejs no ārpuses, lai nebūtu tāpat kā pagājušajā gadā.

Reizēm ir nepārprotami skaidrs, ka vārdi teikumos ir sakārtoti nepareizi.

Meklēju blendera daļu. Rokos pa trauku žāvētāju, kas ir līdz malām pilns. Daži trauki nokrīt zemē, par laimi tikai plastmasas kastītes. Saku sev:
- pastāv viedoklis, ka labākais veids, kā kaut ko atrast, ir visu sakārtot. but I don't really believe in that shit.
Aizveru žāvētāja durvis, atveru skapīti, un tur arī ir vajadzīgā blendera daļa:
- nu, re, būtu salikusi traukus plauktos, tagad vajadzētu to nožēlot.

Acīmredzami arī "Dzīvnieku brīvība" uzskata, ka būšana vegānam ir a spiritual path, jo vienā no viņu e-pastiem ir pievienots video, kurā Maiks Taisons stāsta par to, kā viņš kļuvis par vegānu - pārstājis lietot narkotikas un atsācis jēgpilni komunicēt ar saviem bērniem.

Es domāju, kāds gan visa šī situācija ir vājprātīgs trigeris tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, cieš no kādas atkarības vai psihiskas saslimšanas, vienalga vai tā būtu šizofrēnija vai vienkārši nekad līdz galam nepārejošas skumjas, un viss, kas ir pa vidu un ap. Izolācija, kas no cilvēces glābšanas viedokļa, protams, ir absolūti saprātīgs un pareizs lēmums, tomēr ir bumba ar laika degli. Es domāju, par to, kādas trakas lietas visi tie cilvēki, kas tagad savos dzīvokļos un mājās slepeni jūk prātā vai ir slepeni jukuši prātā jau ilgāku laiku, varbūt jau gadiem, bet tagad šis viņus ir katapultējis pa taisno iekšā trakuma epicentrā, varētu izdarīt vai drīzumā izdarīs. Ko traku mēs visi kopā, bet katrs atsevišķi varētu izdarīt? Ārā ir silta, maiga diena, un man liekas, koki saprot, par ko es runāju, tas ir, domāju, viņi arī redz veselu baru traku cilvēku, no kuriem daļa ārpusē varbūt ir daudz maz veiksmīgi izlikušies, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet patiesībā viņi domā, ka koki ar viņiem sarunājas bez vārdiem, ka visur ir kaut kādas zīmes; šo dažādu pakāpju trakuma cilvēku armiju, kas slēpjas vai staigā apkārt, cenšoties ieturēt divu metru distanci, vai necenšoties. Tās nav veselīgas domas, lietderīgas vai adekvātas domas. Bet, ziniet ko, man nav nekāda pienākuma domāt veselīgas un adekvātas domas. Droši vien adekvāta nav arī sajūsma, ar kādu es priecājos par šādiem teikumiem grāmatā "Skaistās": "Iedomājos, ka varbūt ar visām tām jogām un meditācijām es vienkārši aizpildu laiku, lai nenosistu cilvēkus, kuri mani ir nodevuši. Un varbût Budam bija tâpat? Vienkārši aizpildīts laika posms, kurā varētu atriebties, cirst galvas, šķelt cirvjus rokās un kājās, asinīm šķīstot." Nē, es nevienu neplānoju nogalināt, un citiem arī ļoti neiesaku, tā nebūs tā trakā lieta, ko es varētu izdarīt. Man vienkārši ļoti patīk šī doma. Un veids, kā tā ir formulēta. Kopumā gan man galvā noteikti ir pārāk daudz visādu domu, jo es veikalā atkal kaut ko aizmirsu. Vegānu saldējumu.

"Inside the cave inside your body is the creature’s collection. The creature’s collection is everything you have ever lost. The creature’s collection is everyone you have ever lost.

What does it snatch with its many legs and jaws? Photos and charms and cigarette butts. Floral scents and faces and feelings. It can’t get them all. But it will fight to.
(..)

Keep climbing. Climb because you know that at the end of the climb there is rest. At the end of the climb there is shelter. At the end of the climb there is a cave.

Remember. The cave is high, and it is hidden, and it is difficult to get to. Falling water thunders past you and sprays you as you climb. The slope is slippery and your clothes are wet. It is difficult, but freedom always is.

Keep climbing because you think that once you reach the cave, you will have rest. You will have comfort. This is not true, but it is important to think that, as you climb. It is important to keep yourself climbing, and delusions can help you."

Vakarnakt, sēžot virtuvē uz grīdas un dzerot kakao ar viskiju, sāku klausīties podkāstu Within the Wires, kurš ir dīvains un brīnišķīgs, kā jau visi man zināmie šo autoru darbi. Turpināju klausīties šodien, ejot pastaigāties, nostaigāju gandrīz trīs stundas, pa ceļam apmeklējot veikalu un aptieku. Gāju pa ielu, apskāvusi tualates papīru, un mēģināju uztvert savā prātā to punktu, kas iedod distanci, kas ļauj skatīties uz lietām ar pieņemošu vērīgumu, reizē ļaujot tām plūst garām - kā mākoņiem, kā domām, kas var arī nebūt patiesas. Un vienlaikus es domāju par autentiskumu, kuru man šķiet ļoti svarīgi nepazaudēt, cenšoties sev kaut kā palīdzēt, kas nozīmē būt kontaktā ar savām bailēm, skumjām un šaubām.

Šobrīd uz centrālās ielas ir ļoti interesanta situācija, lielu daļu posma nākas iet pa ielas vidu (tā nav īsti gājēju iela); siltajās dienās pie kafejnīcām un bāriem tika iznesti āra galdiņi, kas tagad skaisti grimst sniegā, un daļa pārējo māju ir nožogotas ar lentēm, jo no jumta var krist ledus.

Today, the internet is increasingly used by public authorities as a tool for the online consultation of citizens and organizations, including outside the circle of the ‘usual suspects’. Democracy, however, is not defined only by one’s capacity to express one’s preferences, but primarily by an equal capacity to participate in converting social inputs into political outputs and thus to contribute to decision-making. Online and more general public consultations are valued by citizens, but the question remains whether there is actually ‘anybody listening’ (Coleman and Blumler, 2009: 189).

(Yannis Papadopoulos "Democracy in Crisis?")

Under such conditions of supply, there is no reason to think that those who prefer infotainment to politically relevant information will behave differently on the internet. Even if more politically relevant information or data is available, the problem remains on the demand side: frequently, the good that is most scarce is not information, but attention. (..)
But perhaps the most important reason why we should not have too-high expectations of the positive impact of the internet on democracy is that although the internet may indeed change the style of political communication as well as pressure strategies to influence office-holders, most developments on the internet have no formal connection to political decision-making. The internet may affect how we discuss politics and how we try to have an impact on decisions that affect us, and it will also increasingly influence how organizations or individuals are consulted, but it does not fundamentally alter the structures of policy-making.

(Yannis Papadopoulos "Democracy in Crisis?")

Izlasīju savā dzīvē pirmo un, ticams, ka pēdējo Anšlava Eglīša grāmatu. Skolā bija jālasa "Līgavu mednieki", drusku iesāku, tagad vairs neatceros, par ko tur bija, bet atceros, ka nevareju to palasīt un neizlasīju pat tās dažas obligātās nodaļas.

Izdomāju pameklēt "Vai te var dabūt alu?", jo tepat cibā noskaidrojās, ka tam ir saistība ar "Sarkanā meža" scenāriju.
Vispār sākumā man šķita, ka nav nemaz tik slikti, ņemot vērā faktu, ka uz Eglīti es skatos ar aizdomām (viegla lasāmviela par tēmu, kas mani tiešām interesē - bet es pieņemu, ka te arī tā problēma - labāku darbu literārā nozīmē būtu emocionāli arī daudz grūtāk lasīt, un tad tas atkal ieklasificētos tajā kategorijā "man to nav vēlams lasīt"). Sākumā sadusmojos, ka pirms sākas teksts, ir īss pārstātsts vēsturiskajiem notikumiem, kas tomēr ir drusku spoileris, ja šo lasa kā piedzīvojumu romānu (to varētu arī likt beigās). Bet tad izrādījās, ka tā īsti nav problēma. Es gan neesmu nekāda dēku romānu speciāliste, bet, manuprāt, tomēr pārāk ātri var atkost, ka pagrīdnieki patiesībā ir čekisti, kas spēlē teātri, un tad viss sižets kaut kā sāk kļūt plakans un pat komisks.
Tagad es drusku skumstu, ka arī "Sarkanajā mežā" kaut kādā aspektā teju mīlīgie meža brāļi izrādīsies čekas aģenti, es gan vēl ceru, ka tā nebūs, jo tā tomēr nav grāmatas ekranizācija, ir arī citas sižeta nobīdes. (es ceru, ka ar šo nevienam neesmu izspoilojusi seriālu, bet es kaut kā pieņemu, ka gan jau visi par šo tēmu zina vairāk nekā es).

Un, jā, es zinu, ka te var teikt - laikmets un trakā feministe, un tā, bet tā drausmīgā mizogīnija, ir tik daudz nicinošu un riebīgu izteikumu par sievietēm, man pat atzīmēti citāti, bet slinkums tos te kopēt. Un īstenībā arī tā militārā un karošanas propaganda, kura tomēr zemslāņos ir diezgan pamatīga, kaut gan it kā jau, protams, tas ir dzimtenes mīlestības vārdā. "Sarkanajā mežā" tas pat, šķiet, ir mazāk.

Man liekas, ka pretošanās kustības ir svarīgas (kaut gan arī tur neizbēgami ir daudz vardarbības), tomēr karošanas kā varonības slavināšana gluži vienkārši ir kaut kas tāds, ar ko es nespēju identificēties, kam es nepiekrītu, kas man liek justies tālai un svešai.

"Un beidzot viņi izņēma cauri arī tik necilu lietu kā mugursomas piekraušanu tā, lai katru vajadzīgo mantu varētu atrast vienā mirklī."

(Anšlavs Eglītis "Vai te var dabūt alu?")

Varbūt man arī jāmācās par spiegu, es nekad neko savā mugursomā nevaru ātri atrast.

Vispār jāsaņemas vienreiz sagooglēt, ko šajā jautājumā saka Somijas likumi, es kaut kad iedomājos, ka būtu jauki bibliotēkā dzert sidru, īpaši ņemot vērā faktu, ka sidrs, piemēram, manā mīļākajā bārā maksā astoņus eiro. Un tagad man liekas, spriežot pēc bundžiņu atvēršanas skaņas, ka cilvēki tiešām iespējams bibliotēkā dzer sidru.

Jā, bibliotēkā drīkst dzert no bundžiņām un citiem traukiem. Nealkoholiskus dzērienus pilnīgi noteikti.
Un tur kaut kā nav ne īpaši netīrs, ne nekārtīgs.

Un sidrs jau laikam šeit arī īsti neskaitās alkohols, ņemot vērā faktu, ka alkohols ir tikai alkohola veikalā, bet alus un sidrs tomēr ir arī pārtikas veikalā - parastajā. :D

Un, jā, tas, ka pavisam parastā pārtikas veikalā var dabūt labu, sausu sidru, arī ir forši. Lielākā pārtikas veikalā var pat izvēlēties.

Kad es vairs nedzīvošu Jiveskilā, man tik ļoti pietrūks šejienes bibliotēkas. Vietas, kur es savā nodabā varu stundām pavadīt laiku, lasot, rakstot, domājot, gulšņājot kādā lielizmēra mīkstajā krēslā un jūtoties mierīgi un komfortabli. Un esot ārpus mājas. Un, nē, mums nav nevienas tādas vietas. LNB nav salīdzināma. Ēka ir jaunāka, iespējams, modernāka, bet LNB ir neērta, memīlīga un auksta. Un ja jūs nesaprotat, ko es ar to domāju, tad jūs nesapratīsiet arī manas skumjas.

Ja parasti mans mentālais stāvoklis ar visu to I think these thoughts and feel these feelings - all at once bieži jūtas kā I am a visitor in my own head, but it's not that bad, because, you know, my head is one of the most amazing places, I have ever been. Tad šobrīd tas ir tā, it kā es atrastos kaut kādā
atomelektrostacijā vai citā potenciāli bīstamā objektā, kur kaut kas būtu nogājis greizi, raustītos elektrība, skanētu trauksmes signāli un būtu skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk jātiek prom.

Un tas ir mūžīgais jautājums. How do you escape, if the dangerous place is inside you?

- I really want to write. But, you know, when I think that I have to actually, physically do it, it makes me sick.
- I understand, especially, when you yourself already see everything, know, what it looks like and what would happen. But you should gather some empathy towards your readers who can't see in your head.

Šodien noskaidrojām, ka grieķu valodā nē nozīmē jā.

Bet vispār par valodu runājot, man liekas, ka Libre Office ir ideoloģiski angažēts, jo vārdus normativity, heteronormativity, performativity utt. spellčekeris vienmēr pasvītro kā kļūdainus.

Runājos ar sevi, rediģējot eseju:

- un tagad piectūkstošo reizi vārdnīcā pārbaudīsim vārda (sīms) spellingu, noskaidrosim, ka to raksta seems, un turpināsim rakstīt nepareizi, kā parasti.

Es reāli nesaprotu, kas man tas ir. And it doesn't get better.

Es arī zinu, ka vārdu apstākļi patiesībā raksta ar b.

- I read a research article about deaf communities
es sadzirdu death communities
- Are there such communities in Finland?
- Of course
- Really? I have read about different religious cults, but didn't know, they are that popular here.
- ????

Viena no skaistākajām un skumjākajām lietām dzīvē ir atsķirības ieraudzīšana starp cilvēkiem, kuri apgalvo, ka viņi spēj tevi pieņemt, un cilvēkiem, kuri to tiešām spēj.

Uzticieties sev.

Es ļoti ceru, ka tas, ko es tikko ielēju izlietnē, ir cauruļu atbloķētājs.
Mums te visādi līdzekļi skapī, you know. Bet bildīte izskatījās līdzīga, kā tā, kāda ir līdzeklim, ko es mēdzu izmantot Rīgā, un bija sarežģītais korķis.

Pusmiegā no telefona brovzoju internetu un padomāju - nez, vai Women's World cup ir menstruālā piltuve.

Do you want to be always right or you want to be free?

Un tikpat svarīga piebilde, ka, if you still feel that being right is more important, that's ok. You can always come back to this question.

Tuvojas dedlaini, tāpēc man nav ne laika, ne spēka par kaut ko atsevišķi padziļināti reflektēt. Bet par dažām lietām, dzerot aveņu sidru, varētu uzrakstīt.

Tādi kursi kā attītīstības socioloģija pagājušajā semestrī un kurss par Ziemeļkoreju šajā semestrī līdzīgā kārtā kā nesen rakstīju par dažām privātām pieredzēm, padara mani par skumjāku cilvēku tajā fundamentālo skumju līmenī, no kura nav atpakaļceļa. Jo es saprotu, ka pasaule nav tāda kā izskatās. Pasaule ir ļoti skumja, un nedroša, un tajā ir briesmas, kas maskējas par labiem nodomiem.
Bet personiskā līmenī šīs skumjas samazina iespējas vilties un parāda, ka man ar cilvēkiem ir vairāk kopīga, nekā es gribētu domāt. Es apzinos, ka šis apgalvojums ir problemātisks savā būtībā. Bet manas attiecības ar cilvēkiem arī tādas ir.
Kā šajā skumjajā pasaulē justies kaut cik droši? Rādās, ka atbilde varētu būt kodolieroči. Ja es zinātu, kā, I would probably start to make some myself.

Vēl es domāju par dzīvošanu jaunā valstī un to, ka es vienmēr esmu bijusi diezgan droša, ka you can't run away from what's inside, no matter where you go. Dēmoni izlien no koferiem un dodas izpētīt ielas, vēl pirms tevis, dodas izdomāt, kā jaunajos apstākļos tevi konfrontēt, parādīt, ka mēs tepat vien esam. Tā ir. So, I make room for them. I know, there are monsters under my bed. And I am not running.
Bet es varu atklāt un ieraudzīt sevi jaunos veidos, ko citādi nekad nebūtu varējusi, jo man nebūtu iespējas.
Un viena lieta, ko man gribas atzīmēt un atcerēties, ka tā ir bijis, es nejūtos powerless.
Un tam, man šķiet, ir diezgan liela saistība ar to, kā mans prāts mijiedarbojas ar dažādiem apstākļiem un vidi.

Man briesmīgi pietrūkst draugu. Pārsteizošā kārtā stipri pietrūkst skatuves.
Bet ļoti daudz kā man nepietrūkst vispār nemaz.

Es kaut kā aizdomājos par to maindsetu - "es varu darīt lietas, kas citus sāpina, bet neviens nedrīkst mani ar to konfrontēt, jo es esmu tāds cilvēks, kas uz to slikti reaģē".
Tā vispār izklausās pēc ļoti ērtas pozīcijas.

"You are taking part to the odourless performance in Jyväskylä Student Theater's performance Broken Heart Story. Here is some information about the odourless show: In this performance, we want to make sure that everyone, who is sensitive to odours is able to watch the theater show. Please make sure that you are not using any kind of parfym or laundry detergent with odour, while watching the show. Smoking is not allowed before the show or during the break time. We hope you will enjoy the performance!"

Bet, bet, bet reizēm, bužinot matus, man šķiet, ka, ja neesmu tos mazgājusi, smaržas ir jūtamas no iepriekšējās dienas. Cerams, neviens tur man nenāks tik tuvu.

Vienmēr tik ļoti sasilst sirds redzot, ka mani draugi un paziņas dara visādas foršas un skaistas, un ļoti vajadzīgas lietas.

Tajos posmos, kad es mēdzu maz ēst un pārtikt no saldumiem un taml., es, arī diezgan daudz smēķēju un lietoju alkoholu, kas, protams, visu padara vēl sliktāku, bet, tās cigaretes un alkohols man nav pašai jāpagatavo, un tie nepielīp pie pannas.

Vēl: šeit ne tikai ir vienkārši diezgan viegli būt veģetārietei, turklāt izvēlties, ko ēst, nevis samierināties ar vienīgo pieejamo veģetāro opciju, bet arī liekas, ka veikalos salīdzinoši nav tik vājprātīgi daudz gaļas produktu kā Latvijā. Bet varbūt man tikai tā liekas, jo mani nenomāc fakts, ka "ir tikai gaļa, gaļa, gaļa".

Bet ar tādu gaļas kultūru, kāda ir Latvijā, es tiešām nebrīnos, ka ir cilvēki, kam liekas, ka, ja viņi vakariņās neapēdīs savu cepeti, tad for real no rīta būs miruši. Pārfrazējot R.M. dzejoļa rindiņu - gaļa ir viss, ko redzu.

- So, which direction are you going now?
- Back to the city center and then to Kortepohja.
- By feet???

Es atceros, kā es pirmajos vakaros šeit raudāju, jo man likās, ka es dzīvoju no visa tik tālu, un tas ir tik briesmīgi, jo es nekad neatcerēšos ceļu. Bet patiesībā šie attālumi galīgi nav tā vērti, lai brauktu ar autobusu, un sabiedriskā transprta ne-eksistence ikdienas ritmā ir ļoti patīkama. Esmu braukusi ar autobusu divas reizes: vienreiz, kad man bija daudz mantu, un otrreiz, kad gribēju izmēģināt transporta aplikāciju.

Vienmēr, kad es akadēmijā uzduros kaut kam, kas mani tiešām, tiešām aizrauj, kas nav bieži, es ļoti skaidri apzinos savas apziņas pamatstāvokli; un tas attiecas uz it visu; dzīvošanu, cilvēkiem, lietām utml. - I am mostly asleep, but sometimes something or someone wakes me up.

I know, how to be awake, when I wake up. But I don't know how to stay awake for long.