Izlasīju savā dzīvē pirmo un, ticams, ka pēdējo Anšlava Eglīša grāmatu. Skolā bija jālasa "Līgavu mednieki", drusku iesāku, tagad vairs neatceros, par ko tur bija, bet atceros, ka nevareju to palasīt un neizlasīju pat tās dažas obligātās nodaļas.

Izdomāju pameklēt "Vai te var dabūt alu?", jo tepat cibā noskaidrojās, ka tam ir saistība ar "Sarkanā meža" scenāriju.
Vispār sākumā man šķita, ka nav nemaz tik slikti, ņemot vērā faktu, ka uz Eglīti es skatos ar aizdomām (viegla lasāmviela par tēmu, kas mani tiešām interesē - bet es pieņemu, ka te arī tā problēma - labāku darbu literārā nozīmē būtu emocionāli arī daudz grūtāk lasīt, un tad tas atkal ieklasificētos tajā kategorijā "man to nav vēlams lasīt"). Sākumā sadusmojos, ka pirms sākas teksts, ir īss pārstātsts vēsturiskajiem notikumiem, kas tomēr ir drusku spoileris, ja šo lasa kā piedzīvojumu romānu (to varētu arī likt beigās). Bet tad izrādījās, ka tā īsti nav problēma. Es gan neesmu nekāda dēku romānu speciāliste, bet, manuprāt, tomēr pārāk ātri var atkost, ka pagrīdnieki patiesībā ir čekisti, kas spēlē teātri, un tad viss sižets kaut kā sāk kļūt plakans un pat komisks.
Tagad es drusku skumstu, ka arī "Sarkanajā mežā" kaut kādā aspektā teju mīlīgie meža brāļi izrādīsies čekas aģenti, es gan vēl ceru, ka tā nebūs, jo tā tomēr nav grāmatas ekranizācija, ir arī citas sižeta nobīdes. (es ceru, ka ar šo nevienam neesmu izspoilojusi seriālu, bet es kaut kā pieņemu, ka gan jau visi par šo tēmu zina vairāk nekā es).

Un, jā, es zinu, ka te var teikt - laikmets un trakā feministe, un tā, bet tā drausmīgā mizogīnija, ir tik daudz nicinošu un riebīgu izteikumu par sievietēm, man pat atzīmēti citāti, bet slinkums tos te kopēt. Un īstenībā arī tā militārā un karošanas propaganda, kura tomēr zemslāņos ir diezgan pamatīga, kaut gan it kā jau, protams, tas ir dzimtenes mīlestības vārdā. "Sarkanajā mežā" tas pat, šķiet, ir mazāk.

Man liekas, ka pretošanās kustības ir svarīgas (kaut gan arī tur neizbēgami ir daudz vardarbības), tomēr karošanas kā varonības slavināšana gluži vienkārši ir kaut kas tāds, ar ko es nespēju identificēties, kam es nepiekrītu, kas man liek justies tālai un svešai.