kaķa klepus

"Es domāju, ka es nogaidīšu. Darīšu savu darbu, netērēšu laiku nekam citam. Ja pensionāriem nozog naudu, un tas ir likumīgi, bet Karginam nevar naudu paņemt, jo tas nav likumīgi, tad kam citam, izņemot mākslu, lai pievēršas?"

... varētu tagad aiziet gulēt un pamosties tikai sestdien no rīta!

Visprecīzāk par šo pateica Gvido Skulte:
"Filmas tiek uzņemtas nevis Latvijas skatītājam, bet lai apmierinātu dažu indivīdu radošās intereses. Par valsts naudu!
Godā tiek celts profesionālais infantilisms, kurš tiek kronēts kā „netradicionālais kino". Tam pierādījums "Lielā Kristapa" pēdējo gadu skates, žūriju sastāvi un godalgas."

Ir cilvēki, kas tā forši māk uzmundrināt&iedvesmot. Savukārt ir tādi, kas prot tikai mācīt dzīvot! Respect tiem pirmajiem, lai gan tas visticamāk ir mūsu pašu attieksmes&barjeru jautājums.

Es tiešām nezinu, kā vēl skaidrāk par e-pastā pieliktu failu un pusstundas runāšanu pateikt, kas ir jādara! Takš nē, dažs labs pamanās izlaist spell-checku nepareizajam projektam, pie tam paša veiktam darbam (un atrast vēl kļūdas?). Es vienkārši šobrīd situ galvu pret abiem monitoriem un beidzu pilnīgā ekstāzē!

Šovakar, ceļā no darbu uz mājām, Brīvības un Senču ielas krustojumā mani notrieca mašīna. Es viņam nolauzu spoguli, nokritu uz ielas. Vismaz krist es māku, to nu man nevar pārmest! Uz labās kājas jau ir zilums, labā roka nobrāzta, bet liekas, ka nekas lauzts nav. Tā bija sekunde. Varbūt divas. Vismaz džeki mājās atveda. Bļedj. Vienkārši trūkst vārdu ...

Tie logu virinātāji ir kaut kāda pataloģija!

Glenai Klouzai un Tonijai Koletei šovakar piešķirtas Emmy balvas kā labākajām aktrisēm attiecīgi drāmas (Damages) un komēdiju (United States of Tara) seriālos. Koletei par to, ka viena seriāla ietvaros nospēlētas četras lomas, savukārt Klouzas advokāte Hjūza ir kaut kas starp sātanu un Dievu - kaut kas ģeniāls!

Ir cilvēki, kas visās nelaimēs vaino citus - cilvēkus, apstākļus, sistēmu etc. - tikai ne sevi pašu, tikai ne savu atieksmi! Un tad viņi tik vien kā spēj piecirst ar kāju grīdā un žēloties, cik viss ir slikti, tā vietā, lai pieceltos un visiem (tiem it kā pari darītājiem) iesistu pa seju vai mainītu sistēmu, vai, nedod Dievs, kāds no viņiem vēl palūgs izdomāt, kā nelāgos apstākļus izmantot sev par labu, lai gūtu no tā profitu! I've been there, done that. Tieši tāpēc es šobrīd esmu gatava tādus cilvēkus iznīcināt uz līdzenas vietas! Vēl tikai jāsakopo sevī mazliet pacietības, lai to izdarītu smalki. Un tas šobrīd ir sevišķi grūti!
Kill or be killed, eat or be eaten!

Nē, vispār jau, neskatoties uz visu, ir sajūta, ka atkal dzīvoju (nevis tikai eksistēju). Visa kā ir tik daudz, bet arī vakari, lai arī pienāk vēlāk nekā agrāk, iegūst pavisam citu piegaršu un sajūtas. Tā ir padarīta darba sajūta. Kādreiz, studiju laikos, tā bija un tagad atkal.
Jā, es māku dusmoties&besīties, es māku raudāt (vai vismaz būt ceļā uz to) - tas ir veids, kā ikdienišķās emocijas dabūt no sevis nost, neatstāt sevī un neuzkrāt. Bet jūs mani nesalauzīsiet, jo, tāpat kā visi cilvēki, po boļšemu es nemainos!

Tik daudz ko šodien var vienkārši nolaist podā.

Rīgas sabiedriskais transports ir kaut kas TĀDS, kas izmisumā var iedzīt jebkuras rezistences indivīdu. 25. trolejbusa gala punktā pārgāju pāri krustojumam, kurš, pēc visa spriežot, nav paredzēts gājēju lietošanai, jo satiksme tur norit visos iespējamos virzienos un pietiekoši intensīvi. Tātad, pāreju pāri krustojumam un, re, jau trollis griež pieturā. Tur viņš piestāj, izlaiž pasažierus, pieci jauni iekāpj. Es pieeju pie durvīm, lai kāptu iekšā, bet vadītājs aiztaisa durvis man deguna priekšā un aizbrauc. Es tikai noplātīju rokas un paliku uz ielas kā totāla lūzere. Skatos pulkstenī - 19:05. Pieeju pie saraksta - attiešanas laiks 19:05. Nē, nu ārkārtīgi precīzi, protams. Ja vien nākamais trolejbuss nebūtu atnācis ar 10 minūšu nokavēšanos un līdz pat Pārdaugavai nebūtu bijis piebāzts tik pilns, ka līdz savai pieturai tā arī neizturēju un izkāpu ātrāk, lai nenoģībtu un neapvemtos. Lūk, šādas epizodes man izraisa bimbienu!

Nu, re. Vēl viens cilvēks aizpeld no mana aktīvā sociālā loka - draudzene precas un pārvācas uz DĀR. Ar šo faktiski izjūk no vidusskolas laikiem koptā draudzība, jo arī ar atlikušajiem diviem tuvajiem klasesbiedriem komunikācija ir tāda aptuvena - bez sasitībām, bez pienākumiem, ja kaut ko vajag, parunā skypā. Pēdējais "zaudējums" bija "draudzene", kas palika stāvoklī, bet pēc dzemdībām mums kaut kā vairs nebija par ko runāt, un tā nu tas sanāca, ka es pat izvairos no viņas. Arī ar bijušo priekšnieci attiecības būs tādas .. nu, kā ar bijušo priekšnieci - kad kaut ko vajag, ir kam piezvanīt. Nevis ar tādu baigo pārliecību, ka kaut kur tepat ir cilvēks, ar kuru var parunāt.
Labākais ir tas, ka nav vairs tik akūtas nepieciešamības pēc kāda, kas tevī klausītos. Vēl mazāka ir vēlme kādā klausīties :) Atgādiniet man, kāpēc ir vajadzīgi draugi?!

Pārkopēju informāciju no e-pasta Word failā un pirmais, uz ko paskatījos - word count apakšējā kreisajā stūrī!
You are welcome in translation business :P

Karoč, šonakt man bija krutākais erotiskais sapnis - sajūtas nepamet vēl joprojām! To nespēj nomākt pat kāpņutelpā garāmskrejošais rasbainieks, kas kaut kādam radījumam bija uzmeties pičpaunā! Aah, un aktīvākie var, protams, komentāros minēt, ar ko man bija dream-sex :P Pareizo atbildi neteikšu, jo tas ir man personīgi iekārojams, bet diez vai ever dabūjams vīrietis!

"Mēs strādāsim tādā pašā garā kā līdz šim. Nekādi atvieglinājumi publikai vai kases apsvērumu dēļ, lai taisītu izrādes stulbākiem skatītājiem, tāds mums nav uzstādījums.. Mūsu izrādes joprojām būs dialogs ar pieaugušiem cilvēkiem, kurus mēs negribam pazemot ar kaut kādām dumjām izrādēm," viņš norādīja.

Šis citāts tikai kārtējo reizi apliecina to, kāpēc es nejūsmoju par Viņu. Man derdzas cilvēki, kuri kādu sabiedrības daļu publiski var nosaukt par stulbu, it īpaši tad, ja sarunas objekts ir teātris, māksla, kas ir ārkārtīgi subjektīva kategorija. Šaubos vai tas ir tikai mārketings - Viņš tā arī domā. Piedodiet, bet tas ir pretīgi!

Vot, es tagad domāju - man vajag Staņislavski vai nevajag?

Visforšākais veids, kā mazināt savu vainas apziņu par laikā vai vispār neizdarītu darbu, ir pateikt, ka neesi saņēmis e-pastu! It's so fucking simple and it so fucking drives me crazy!

No kuras pakaļas līdz pusnaktij varētu izvilkt augstākās izglītības dokumentu kopijas elektroniskā formātā? Ech, un tā vienmēr atrodas kaut kāds huiņas, kas alertē spilgti sarkanā krāsā - THIS IS NOT YOUR PATH! Nu, labi. Nevajag ar' man to Ženēvu (viņai mani jau nu ne tik)!

Šodien abas rokas ir kreisās, kājas tāpat un smadzenes vispār kaut kur trolejbusā palikušas. Shit happens ;)