kaķa klepus

Darba attiecībās ar cilvēkiem nebeidzu vien brīnīties par aprobežotību tādā aspektā, ka cilvēkam no, piem., datora, taču vajadzētu atšķirties ar spriestpēju. Tomēr atsevišķi personāži nav nekas vairāk kā mehānisms, kas darbojas pēc noteiktām komandām, bez jebkādas cilvēkam piemītošas spējas analizēt ārpus dotā, izmantot savu pieredzi un pieņemt patstāvīgu lēmumu. Ir tāda sajūta, ka katru dienu ir jāsāk no nulles.

Sāc tikai vakarā skatīties "Prime suspect". Ātrāk par 2iem naktī gulēt neaiziesi!!
Pirmās sērijas ir riktīgs oldskūls, toties 3,5 h garas un riktīgi gruntīgas.
Skatos jau kādu trešo reizi un priecājos, ka ir tādas filmas, ko vismaz reizi gadā var noskatīties atkal un atkal.

Dikti gribas ēst :(

Tikko pasūtīju sev eliptisko (LOL) trenažieri. Lai nezinātāju nemulstu, tas ir slēpošanas un riteņbraukšanas apvienojums vienā pārdesmit kilogrammus smagā iekārtā. Atšķirībā no parasta velotrenažiera, šim nav beņķis, bet ir iespēja nodarbināt arī rokas. Karoč, gribu sev tvirtu dibenu! Un jā, es jau sen par tādu sapņoju! Taču uz sporta klubiem ... nē, paldies. Kolektīvas nodarbības, publiskās ģēbtuves un kopējās dušas man uzdzen paniskas šausmas :(

District 9 - it kā jau viss pareizi, tomēr visnotaļ garlaicīgi :(

Pirmajā mirklī ir jāpiedomā, ar ko tad šis gads ir atšķīries no visiem iepriekšējiem!? Par daudz ko, kas noticis, īsti vairs neatminu, vai tas bija šogad vai pagājušogad. Bet, ja atceros, tātad tas patiešām ir bijis nozīmīgi. 3 lietas, vissvarīgākās:
1) šis gads ir pagājis bez epilepsijas lēkmēm. Jau pussotrs gads pagājis kopš pēdējās.
2) šogad redzēju Helēnu Mirenu, Fēdras lomā Londonas Nacionālajā teātrī.
3) šogad tiku pie jauna darba, lai gan šajā kontekstā lielākais sasniegums bija tikt prom no iepriekšējā - pārkāpt pāri rutīnai; iziet ārpus savas drošības/komforta zonas; atzīties sev, ka ir laiks pārmaiņām, t.sk., atteikties no cilvēkiem, kas kļuvuši tuvi. Nenoliegšu, ka dažādu apstākļu sakritībai bija liela nozīme, tāpēc drosmi, aukstasinīgu aprēķinu, ambīcijas un karjerismu sev netaisos pierakstīt! Manuprāt, visam ir savs īstais laiks.
Vēl joprojām neesmu uzrakstījusi ne maģistra darbu, ne savu pirmo lugu. Šie abi lai paliek uz nākamo gadu!

Mēģināju kaut ko rakstīt, pamatojoties uz šo diskusiju. Bet tad secināju, ai, ko nu es! Esmu uzaugusi bēniņos un mežā; vecākus nemīlu, ne visai labi saprotu un par cieņu būtu diez gan pagrūti runāt. Viņi manā dzīvē ir kaut kas, ar ko es samierinos. Man tas liekas godīgi. Citi to sauc par nepietiekoši brieduma pakāpi. Whatever. Screw it!

"Izrāde atstāj absolūta radoša apmulsuma, bezmērķības un nevarības iespaidu, nespējot atbildēt uz pamatjautājumu: par ko tas viss ir un kāpēc? Mums jau dzīvē tik daudzās situācijās tiek piedāvāti tukši vārdi un ārišķīga forma, ka saturs un jēga ir nepieciešami kā gaiss un ūdens, īpaši mākslā." (c) M. Gulbe

Ko islamisti domā par cūku gripu?!

Nu, šis tā vairāk priekš sevis. Sāku lasīt, ko tad delfu gudrie sakomentējuši, un sapratu, ka toč nav vērts laiku tērēt!
Pirmkārt, laikam pirmo reizi pa šiem n-tajiem gadiem bija tik neizteiksmīgas un bez-intrigu nominācijas, kuru paziņošana iepriekšējās sezonas beigās mani atstāja gandrīz vai vienaldzīgu. Otrkārt, lai gan es pagājušā sezonā patiešām maz ko redzēju no jauniestudējumiem, manas prognozes par balvu ieguvējiem izrādījās ārkārtīgi precīzas (ja neskaita Zilā kalna Martu vs. Vectēvu). Tas tikai liecina par apļa principu un žūrijas toleranci - ka tik kādu neapdalīt! Treškārt, pārsteidzoši vājas runas - gan no pasniedzēju, gan saņēmēju puses. Absolūti nekādas svinīguma sajūtas. Tās nabaga divas dāmas, kas bija uzvilkušas vakarkleitas, izskatījās pēc ne tajā pasākumā ieklīdušām. Bet tā jau ir pašu teatrāļu iekšēja lieta - kā sevi pasniegt un kuram tas vispār rūp! Ceturtkārt, patiess prieks par Daci Bonāti, kura šo balvu jau bija pelnījusi jau sen - ja ne par Vulfa kundzi, tad par Elizabeti Salemas raganās jau nu noteikti! (Atzīšos, man ir bail iet skatīties Billi. Tās ir tādas dīvainas bailes, jo zinu, cik personiski nozīmīgs viņai ir šis materiāls. Jā, man ir bail, ka man nepatiks :).
Nobeigumā ... cilvēki ir noguruši. It sevišķi jau nu tie, kuru darbs ir mūs izklaidēt. Nav vairs tās dzirksteles un misijas apziņas viņu acīs; arī viņi ir sarkasma un ironijas pilni; noguruši no ikdienas, no sava ego; noguruši no savas atbalss un no sava spoguļattēla. Varbūt teātris kādreiz bija kaut kas maģisks/fascinējošs tāpēc, ka es biju jaunāka. Varbūt tā maģija tur vēl ir, bet es to vairs nespēju saskatīt.

Vakar, kad braucu mājās, bija jau pavēls un maz cilvēku trolejbusā. Pie Matīsa ielas iekāpa viens nodzēries krievu pidars. Viņš, protams, apsēdās man blakus un visu laiku kaut ko vervelēja. Es turpināju klausīties mūziku un niknu skatu blenzt ārā pa logu. Labi, ka viņš taisījās nākamajā pieturā kāpt ārā. Bet tad viņš pagriezās vēlreiz pret mani, pastiepa roku, cenšoties man pieskarties. Neizturēju un noaurojos pa visu trolejbusu "Atšujies!". Derdzīgi, pretīgi!

Ā, un vēl, māte telefonsarunā izvirzīja interesantu jautājumu - kāpēc par privāto īpašumu būtu jāmaksā valstij nodoklis? Pirmkārt, katru gadu taču tiek maksāts zemes nodoklis un nekustamais īpašums obviously atrodas uz zemes. Otrkārt, kādēļ īpašniekam būtu jāmaksā nodoklis par to, ka tas apkopj un uztur savu privātīpašumu?

Weekendā (patiesībā, sākot jau ar ceturtdienas nakti) pilnībā atslēdzos ar 2,5 sezonām jeb 34 stundām seriāla. Šobrīd jūtos paģiraina, patiešām. Toties tas bija ļoti svētīgi - nedomāt par visu, kas pēdējā laikā noticis! Šāda atslēgšanās, protams, neko neatrisina, taču nenoliegšu - viss ir relatīvs! Arī mīlestība ;)

Šodien strādāju ar divām klaviatūrām, divām pelēm un trīs ekrāniem.

Pat tas mazumiņš jauko, mīļo lietu gāž no kājām nost! Kad saņemu pilnīgu wtf komentāru skypā, kad klusē telefons, kad gribasspēks snauž jau ziemas miegā - tieši tagad! Gribas visiem pateikt - ejiet dirst! Man nav laika, man negribas un es nemāku! Viss ir pilnīgā pakaļā, tāpēc labāk iešu gulēt.

Vakar nevarēju aizmigt netaisnības sajūtas dēļ - kāpēc ir tā, ka mēs tiecamies pēc tiem cilvēkiem, kuriem mēs neesam vajadzīgi, bet tik nevērīgi izturamies pret tiem, kuri ir tepat, rokas stiepiena attālumā?! Man šodien sāp ne tikai sirds, bet arī galva - labajā pusē.

Viens provaideris šodien uz mani ir riktīgi dusmīgs. Bet es tomēr atļaušos ticēt vecākiem&pieredzējušākiem cilvēkiem (gan dzīvē, gan šajā biznesā), pārfrazējot - ko neizpisīsi tu, tas izpisīs tevi! Sasodīti nežēlīga tā dzīve ir, bet tālāk tiek tikai stiprākais.

* Līdz gada beigām portālā diena.lv laikraksta aktuālos rakstus un arhīvu iespējams lasīt tikai reģistrētiem portāla lietotājiem un visiem laikraksta Diena abonentiem, norādot savu abonementa numuru. No jaunā gada pieeja bez maksas būs tikai laikraksta Diena jebkura komplekta abonentiem.
Nakuj tad tāds portāls ir vajadzīgs?!

Pizdanotijs Rīgas sabiedriskais transports! Šitā izpist pirmdienas rītu! Tramvajs uz depo, kas ar vienu braucienu (un pa 0,36 LVL) pusstundas laikā pievestu mani 5 minūšu gājienā līdz darbam, šorīt Dzirciema ielas pieturā pat neapstājās, bet tukšs pabrauca garām. Mēs visi vienkārši noplātījām rokas. Braucu ar nākamo 4. līdz centram un vilkos gaidīt 11. vai 6. tramvaju. No mājas durvju aizslēgšanai līdz darba durvju atvērsanai rovna bija pagājusi stunda un 10 minūtes, kas man kopumā izmaksāja 0,76 LVL. Ja kāds vēl man bakstīs acīs, ka smēķēšana ir vējā izmesta nauda, tad es teikšu - samaksa par sabiedriskā tranpsorta pakalpojumiem ir vēl lielāks bezpridjels!

Kad lielais priekšnieks vakar paspieda manu (traumēto labo) roku, visi kauli nokrakšķēja. Toties šodien ir sajūta, ka viņi tur visi, nu, tie kauli, beidzot ir savās vietās.