spekulācijas
« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2008 | 10:12 am
aizdomājos par vecāku un bērnu attiecībām. kāpēc bieži vien ir tā, ka bērniem ir jāaudzina savi vecāki? var jau būt, ka ir kaut kāda mikroevolūcija, ka katra nākamā paaudze ģimenē izaug labāka, izglītotāka un emociāli gudrāka. kad manā dzīvē sākās tas posms, kad māte savas problēmas krāva man virsū, es sāku atsvešināties un kļuvu dusmīga. paliek kaut kā obidno, ja cilvēks tev krauj un krauj to visu virsū, neskaitāmos slāņos tikai tāpēc, ka vajag to žulti dabūt no sevis ārā, nevis tādēļ, lai reāli risinātu šīs problēmas. nekas jau netiek darīts, ir tikai čīkstēšana un ņaudēšana, nepārtraukta čīkstēšana un ņaudēšana, it kā gaidot, ka kāds atnāks ar paplāti un noklās visu priekšā. un kāpēc gan lai tie nebūtu paša bērni?!
(no subject)
from: raganish
date: Jun. 11th, 2008 - 10:53 am
Link
es arī par to esmu domājusi, kad sanācis dabūt iekšā par neieklausīšanos un neatbalstīšanu, īpaši, ja tās ir vecāku savstarpējās nesaskaņas, kurās bērnu mēģina iesaistīt. vispār jau tā ir emocionāla vardarbība. šantāža.
Reply
(no subject)
from: shelly
date: Jun. 11th, 2008 - 11:29 am
Link
Reply
(no subject)
from: murse
date: Jun. 11th, 2008 - 05:00 pm
Link
Bērns pie mums neskaitās vērtība. Kad paaugas, tad kļūst vismaz derīgs - jo ir izmantojams, materiāli un emocionāli.
Reply