man ir draudzene. ļoti neparasta draudzene. neparasta varbūt arī draudzība, jo vienīgā, kurā es nejūtos slikti savas "pašpietiekamības" dēļ. mēs varam nesatikties, nesazināties veselu mūžību, visu to mūžību mazliet ilgoties viena pēc otras, bet nekad nesāpēt. un kad satiekamies - redzam, ka esam mainījušās, ka jāaprod mazliet, jāiepazīstās pa jaunam, bet tas viss ir tik viegli un patīkami, tik dabiski, ka ne pamanīt.


bet ne par to. par to, ka ar viņas māsu/māsasdraugu/mammmu/tēti/omi/opapu man ir nevis labas attiecības, bet tāda pat draudzība. un šodien es domāju par viņas mammu un omi. bet vairāk par mammu, kura savas meitas ar apdomu aizsūtīja pēc septītās klases mācīties citā pilsētā. apdoms, ka izglītību iegūs labāku, bet apdoms - ka no mammas atradīs - tikpat, ja ne nozīmīgāks. jo mamma pati pie savas mammas uz to pašu cito pilsētu brauc katru nedēļas nogali. jo mamma nevar bez savas mammas. un nevar bez tēta.
kad pēc ilgāka rīgas laika, pēkšņi neprātīgi gribas savu mammu, iedomāju - vai esmu tāda riktīga. vai esot tādai, es varu normāli vadīt savu dzīvi. ne jau, ka man no viņas (no dzīves, no mammas?) ko vajadzētu. kaut tikai drusciņ apostīties. bet varbūt ar drusciņu nepietiek. tad sajūtos kā nekad-neizaugšu burkāns, kā izplūduši onkuļi, kas visu mūžu dzīvo pie savām mātēm vai vismaz kā pamatota nicinājuma vai žēluma objekts citiem, lielajiem, kam mammas nevajag, kam vecāki varbūt pat stulbeņi, kas neko nesaprot un tādēļ no komunikācijas ar viņiem labāk izvairīties, kam bla bla bla un bla arī, neturpināšu, jo aptvēru, ka es viņus mazliet tā kā apskaužu, vai vismaz uzskatu, ka būtu loģiski, ja es viņus apskaustu.
katrā ziņā šādos brīžos es vienmēr iedomāju par draudzenes mammu un to, vai es savas meitas sūtīšu citā pilsētā mācīties.
visticamā jau viņa savas meitas nevis prom sūtīja, bet pie savas mātes sūtīja, jo pati pa nedēļu nevar tur būt un ja meitas pie mātes, tad nedēļas nogalēs jo obligātāka braukšana ciemos.
mh.
vēl viņa ir ļoti sievišķīga tādā bērnišķīgā, mīļā muļķīgumā. un viņai ļoti patīk nieciņi. un nieciņu dāvināšana. un našķi, našķošanās un našķu piedāvāšana vietās un nevietās. un romantiska kā no veciem mīlas romāniem par sapņainām tīnēm un galantiem prinčiem.
liekas, kādreiz varbūt man bija arī tas. bija vai nebija, tagad - nav un neprastu arī.
tad ir tā cietā papēža sajūta - nekā skaista, nekā maiga, nekā mīlama, nekā aizraujoša, nekā pievelkoša, nekā.


un tad. tad es eju, lai kīts glābj gaišuma druskas manī. vismaz patētiska es spēju būt bez piepūles. lai iedzeram par tētiem!