pēc tik idilliskas nedēļas nogales vienkārši nespēju piespiest sevi strādāt - varētu sēdēt pie loga un sapņaini blenzt uz garām plūstošajām citu dzīvēm, jo šobrīd ļoti, ļoti patīk iestrēgt savējā. :)

šodien esmu apvainojusies uz...uz...uz... dzīvi
par to, ka jābūt darbā - uznāca niķītis! vēēēē

pie šī ļļļoti labi strādājas :D

es cibā nekad nerunāju par darbu, es vispār maz runāju par privātām lietām.
lai vai kā varu pateikt tikai to, ka darbs saistīts tikpat lielā mērā ar līgumiem, kā ar cilvēkiem.
un šeit sākas interesantākais - cilvēki. labi/slikti, melīgi/patiesi, atklāti/noslēgti, bet katram var atrast savu pieeju, jo darba specifika to prasa. un tad... un tad zemīt atveries - nevilšus mans deguns pabūn svešās dzīvēs, svešos notikumos, svešās problēmās, svešās lietās kā tādās (un tie, kas mani pazīst, zina, cik jūtīgs ir mans deguns un cik nelabprāt es zinu lieku...). un jo vairāk Tu redzi, jo grūtāk lietas kļūst diskutējamas, jo grūtāk tolerējamas, jo Tu sāc saskatīt likumsakarības cilvēku uzvedībās (jā, jā - vispārināt ir slikti, bet neslīpēti dimanti no pelavām jāatsijā).

respektīvi, tas ko gribu teikt, ir viens, kad Tu savus spriedumus par cilvēkiem un dzīvi izdari pēc savas pieredzes, bet kas pilnīgi cits, kad Tu kļūsti par apkārtstaigājošu enciklopēdiju cilvēku uzvedībās (tad secinājumi, kurus izdari un kā pie tiem nonāc ir zīmējami shēmu shēmās), tad nu ticiet uz vārda, mani susļikiņi - dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu turot ļaunu prātu uz kādu, dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu uz cilvēkiem, kas jūs sarūgtina un kam pārāk bieži kaut kas jāpiedod, kaut kas jāsaprot, proti, cilvēkiem, kam raksurīgs proporcionāli vairāk ņemt nevis dot.

un vienīgais, kam ir nozīme, ir cilvēki, Tev tuvie cilvēki līdzās - tāpēc neturiet labos vārdus sevī, neturiet nevienu pozitīvo emociju sevī un pasakiet cilvēkiem, kurus mīlat, cienat, vienkārši augstu vērtējat, kā jūtaties par un ap, un gar, un ar viņiem - viņi ir to pelnījuši un jūs paši esat to pelnījuši, jo beigās nekam citam vairs nav nozīmes.