es nezinu, kāds ir jūsu, mani susļikiņi, definējums draugiem, bet manējais ir sekojošs:
draugs = cilvēks, kurš tevi saprot no pusvārda un tavas izjūtas un sajūtas nolasa no acīm (līdz ar to vienmēr zinās, ko tev pateikt un kurā brīdī), kam var uzticēties kopā aiziet līķi aprakst un nekad nešaubīties, ka Tevi nenodos. Bet ikdienā, pieļaujot tomēr, ka veselais saprāts ņem virsroku un līķus katru dienu nav jārok (par spīti tam, ka galvas kost nost man gribā biežāk kā reizi...mmm...nezinu...nedēļā? :D), ir tuvs cilvēks, kurš respektē sensitīvās tēmas un nemēģina jebkādā veidā un jo īpaši verbāli (kā zināms, vārdi sit spēcīgāk kā fizisks spēka pielietojums) spīdēt uz tava fona/rēķina, un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi - prot paturēt mēli aiz zobiem un sāk kost galvas, ja kāds cits tavā kontekstā to neprot.

tādu cilvēku nav daudz principā un tas nav kaut kas, ko var iemācīties vai ar lielu centību panākt - vai nu jūs esat uz viena viļņa, vai arī ne, turklāt dzīves laikā tas var mainīties. un tomēr man pārītis tādu tuvu cilvēku ir, par ko nenormāli lepojos!

lāāāv'ja! :*

tas arī ir Mērfijs, ja gribās strādāt ilgāk taisni tajos vakarso, kad ir citi plāni un aizkavēties nedrīkst? nē, nu, protams, iedomājos, ka tas varētu gadīties, ja iemesls, kāpēc nevar palikt, nepatīk, bet nē - gluži otrādi, gaidāms ļoti patīkams un ilgi gaidīts vakars.

un tomēr - gribās palikt strādāt - staņņiņka!