sestdien es biju ne vien foršākā māsa ever, bet arī noriteņoju ar bračku...wait for it...wait for it... 4 stundas pa visu pilsētu, kas bija totāls fans un laiks palidoja nemanot, turklāt brīnmaini nesaprotamā kārtā man ne nieka nesāp, lai gan biju gaidījusi, ka nākamā dienā būšu invalīds!

un nākamā nedēļas nogale B-kā pilnīgi prasās būt lllllllegendary ar riteņbraucienu līdz Jumpravām, peldi un pikniku!


nnnnevaru sagaidīt! :P

vot, ziniet, kas mani kaitina? reāli izved no pacietības?!

tāds debīls vispārinājums (un visi vispārinājumi ir debīli, ja vien nav zinātniski pamatoti), ka rutīna ir slikti, ka rutīna ir sistemātiska, apnicīga, nūģiska lietu kārtība.
tas ir tik pat debīli, kā paziņot, ka visi vīrieši ir cūkas.

nav, nu, nav!

rutīna pati par sevi nav negatīvs jēdzines, jo rutīna paredz sistemātiskumu, bet kādu - nu, ziniet, tā jau ir pašu atbildība.

piemēram, man, kā cilvēkam, kas nemēdz darīt lietas, kas nepatīk, rutīna ir vienkārši lielsiki - tā ir skaidri, saprotami sakārtota ikdiena un sadzīve ar tādu kārtību, kāda man tā patīk un kādu es mīlu. vot!

esmu darbā no 8:00 un jūtos pārsteidzoši labi - svaiga gaisa ned. nogales nopelns?!

murkata kā mazs kaķēns rotaļājas ar...khm... manu nagu vīlītī.
un tad, kā no malas raugoties, atklāsme - katram, kam ir murkata, ir miniatūrs tīģeris, lauva vai puma mājās.
man gan ir mataina pantera pagadījusies. :D
mīļakā pantera pasaulē ^__^