ir lietas, kuras savam sirdsmieram nedaru.
tās gan parasti prasa zināmu saņemšanos.
bet kā mēs zinām, mani susļikiņi,
to es daru gandrīz vai dabiski kopš dzimšanas... :)

upd.: nē, kāja tomēr laiku pa laikam paslīd. nekas. viss tiks noslīpēts līdz perfektumam. mazliet laika. mazliet pacietības. ak, jā - tā man arī vēl jāmoācās. :D

dienas, kad šefs nav uz vietas, ir tīīīīk foršas! :D

man tagad būs bail vakarā no pieturas mājās doties - manā rajonā ir riteņmaniaks!

pārbiedēja mani ne pa jokam - pidars tāds vispirms nogrābstījās gar pēcpusi! turklāt tad atgriezās manā minišķērsieliņā un 2x uzšāva pa pēcpusi! šausma, šausma! nekad, nekad vairs vakarā neklausīšos austiņās mūziku, lai var dzirdēt, kad lops piebrauc un uzšaut ar lietussargu! lietussargs tagad būs must have neatkarīgi no laika apstākļiem! un svārkus nevar vilkt, lai gan bija pieklājīga nedaudz pār celi garuma :(


un šito bezkaunību - atbraukt atpakaļ, braukt pakaļ un vēlreiz uzmākties! vispirms padomāju, ka tīnis izdomājis pārgalvību, aiz šoka pat neko zākājošu nevarēju pabļaut pakaļ, otrreiz gan kropli nolamāju!

pidars, pidars, pidars!

un tagad man ir ļoti neomolīgi dzīvot 1stāvā. :(

mati ož pēc cigu dūmiem - jak, jak, jak!

bet pat tas nespēj novērst domas.

neesmu radusi justies tik ļoti neaizsargāta, tik ļoti nevies nekad nebija atļāvies iemesties manā mikrovidē, kur nu vēl fiziski aizskart.

pašlaik man šķiet, ka sabiedrība ir degradējusies galēji un ielās ir tikai padibenes, deģenerāti un pretekļi.

nu, kas tā par melnu joslu, kas neprotas beigties, m?